Mani audzināja tikai tēvs. Māti neatceros. Pat mani radinieki man neko nevēlējās par viņu pastāstīt. Reiz skolā man bija izlaidums, tēvs man tikai deva naudu, lai nopirktu apģērbu, bet mani nesveica un nenāca mani apciemot. Visi bija kopā ar saviem vecākiem, un es biju viena. Arī kāzu dienā, kurām tēvs man deva naudu, viņš neieradās. Mēs ar līgavaini viņam zvanījām, bet tēvs neko nedzirdēja. Kādu dienu es nolēmu, ka vairs neturamies, piezvanīju tēvam un visu viņam izstāstīju. Bet tieši tad es uzzināju patiesību par viņa dzīvi…
Manā dzīvē notika tā, ka mani audzināja un izglītoja vientuļais tēvs. Savu māti es vispār neatceros un par viņu gandrīz nekad neesmu dzirdējis. Sākumā ļoti bieži, īpaši, kad biju maza, es jautāju tēvam par savu māti, bet viņš kaut kā pēkšņi mainīja tēmu un lika man saprast, ka man pie viņas nevajadzētu atgriezties. Protams, man bija interesanti, kas bija šī sieviete un kāpēc pat mūsu radinieki negribēja man par viņu neko stāstīt, taču es negribēju strīdēties ar tēvu.
Arī manas attiecības ar tēvu nebija tādas kā citiem bērniem. Viņš lieliski pildīja savus vecāku pienākumus: mani baroja, ģērba, šuvēja, palīdzēja mācībās; viņš palīdzēja man atrisināt visus man nepieciešamos jautājumus. Taču tās bija lietas, kas bērnu principā īpaši neinteresē.
Bet, kad bija runa par kaut ko vairāk, par kādu vecāku siltumu vai sapratni, tēva it kā nebija – viņš mani neatlaidīgi ignorēja, nepievērsa man uzmanību, nespēlēja ar mani, kā to dara citi vecāki ar saviem bērniem. Šķita, ka tēvam vispār nerūpēju. Kad biju vēl pavisam mazs zēns, man ienāca prātā doma, ka tēvs mani nemaz nemīl. Viņš neizrādīja man nekādas nepatikas pazīmes, taču es skaidri redzēju un sapratu, ka šeit nav jūtama mīlestības smarža, tas bija pavisam kas cits. Par viņa vienaldzību pret mani es varu stāstīt vēl ilgi, ilgi.
Un reiz tas bija mans izlaidums skolā. Viņš man tikai deva naudu, lai es nopirktu kādu apģērbu, un tas bija viss. Viņš mani pat neapveica un nenāca mani apciemot. Visi bija kopā ar saviem vecākiem, un es biju viena. Es satiku meiteni, iemīlējos, un mēs apprecējāmies. Kāzās bija daudz viesu, bet mana tēva tur nebija, viņš vienkārši neieradās, viņš negribēja būt klāt manas dzīves laimīgākajā dienā.
Lai gan es un mana līgavaine viņam vairākkārt zvanījām un rakstījām. Kad mums piedzima bērns, viņš mūs pat neapveica, nemaz nerunājot par to, ka būtu atbraucis apciemot. mēs sūtījām viņam internetā mazdēla fotogrāfijas, viņš tās pat neapskatīja. reiz man bija korporatīva ballīte darbā, pēc kuras mani aizstāja kā aizvietotāju; es vairs nevarēju klusēt, es gribēju pateikt tēvam visu, ko domāju par viņa uzvedību gadu gaitā.
Es nesapratu, kāpēc viņš mani ignorē, ja es viņu mīlēju un gribēju, lai viņš būtu man līdzās visu atlikušo mūžu. Es viņam piezvanīju un izstāstīju visu, kas bija sakrājies visu dzīves gadu laikā, izteicu visu, kas bija manā sirdī. Ka man visus šos gadus bija grūta dzīve un viss pārējais. Es neatceros, cik ilgi es runāju. Tēvs mani mierīgi un pacietīgi uzklausīja un klusi teica: “Izrādījās, ka tad, kad viņš apprecējās ar manu māti, viņai jau biju es.
Tad viņa mani viņam atstāja un aizbrauca labākas dzīves meklējumos, pēc tam viņa nekad par mani neinteresējās un nepazina sevi. Arī mana ģimene par viņu nekad vairs neko nebija dzirdējusi. Mans tēvs nevēlējās, lai es nonāktu bērnunamā. Tāpēc es paliku pie viņa. Šobrīd manā dzīvē ir tāds periods, es nezinu, ko darīt. Es ļoti mīlu savu tēvu, viņš ir kā mana ģimene, un tagad, kad zinu patiesību, es viņu cienu vēl vairāk, bet nesaprotu, kāpēc viņš nevēlas būt kopā ar mani.
