Es atkal pamodos nakts vidū no murgiem. Mana sirds nikni pukstēja, un mani pārņēma auksti sviedri. Šis sapnis mani vajāja jau septiņus gadus. Es zināju, ka reiz esmu izdarījis necilvēcīgu nodarījumu, un nezināju, kā sevi nomazgāt. Dienu pēc dienas es atkal un atkal sapņoju par šo ziemas dienu. Sapņos es atkal kliedzu, jutos dusmīgs un aizkaitināts, rupji satveru meitenes roku un pārmetu viņu pāri slieksnim.
Un tur rokas no tumsas aizsniedzās pret viņu un ievilka viņu savā varā. Un tikai tad es sapratu, ko esmu izdarījis. Pirms septiņiem gadiem es biju precējies ar Ludmilu. Viņa bija meitene no manu vecāku ciemata. Pēc pirmās neveiksmīgās laulības viņa atgriezās vecāku mājās.
Viņai bija meita no pirmā vīra. Kad sākās mūsu romāns, Sonijai bija astoņi gadi. Sākumā es mierīgi pieņēmu faktu, ka viņai ir bērns, bet, kad sākām dzīvot kopā, meitene sāka mani kaitināt. Viņa bija kaut kā sasitusi, turklāt kaut kāda neveikla, neglīta pīlēna ar kviešu matiem. Un kādu dienu, kad Ļuda aizgāja pie mātes, es Soni nopriecāju un izmetu viņu ārā. Tas bija decembris.
Pēc stundas es atvēsinājos un izgāju ārā, lai paņemtu viņu atpakaļ, bet viņa bija pazudusi. Viņas līķis tika atrasts pēc trim dienām mežā. Viņa bija nosalusi līdz nāvei. Es nezinu, kāpēc viņa devās uz mežu. Pēc tam Ļuda ar mani izšķīrās. Viņa mani vairs neredz. Es arī sevi neredzu. Nebija nevienas dienas, kad mana sirdsapziņa būtu klusējusi.
Visu šo laiku es lūdzu Dievu par vienu lietu – lai Viņš dod man iespēju laboties. Kādu dienu es atgriezos mājās no darba. Tas atkal bija tas ļaunais decembris. Bija vēla stunda. Pēkšņi ceļa malā pamanīju mazu figūriņu, kas tikko vilka kājas. Es apstādināju mašīnu. Izrādījās, ka tā bija maza meitenīte. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņas seju, es gandrīz sāku raudāt, viņa izskatījās pēc Sonjas. – “Iekāp mašīnā, tu sastingsi. Meitene ar bailēm paskatījās uz mani. – “Es tev neko nedarīšu, iekāp iekšā.
Viņa nolēma man uzticēties. Izrādījās, ka viņa bija aizgājusi no mājām, jo vecāki viņu bija ļaunprātīgi izmantojuši ar alkoholu. Un tad es sapratu, ka tā bija tieši tā iespēja, kuru es biju lūdzis. Es adoptēju Svetlanu. Mēs ar viņu ļoti labi sadzīvojam. Es saprotu, ka manu vainu nevar kompensēt, bet es vēlos vismaz atvieglot savu likteni. Es vairs nesapņoju par šausmām.
