Kad man bija tikai 13 gadi, mans tēvs pameta manu māti un aizgāja pie savas mīļākās. Viņš ne tikai aizgāja, viņš izdzina manu māti no mājas. Un, protams, arī mani, jo mana tante Larisa bija pilnīgi pret to, lai es dzīvotu kopā ar viņiem. Mammai nebija darba, bet viņai bija divistabu dzīvoklis, ko viņa nolēma izīrēt un dzīvot par naudu.
Tā mēs ar mammu pārcēlāmies uz ciematu, uz vecmāmiņas mājām – man nācās mainīt skolu un aizmirst par saviem draugiem. Mātei bija ārkārtīgi grūti samierināties ar šo nodevību, un viņa sāka dzert – sākumā tas bija nedaudz vīna vakarā, bet pēc tam alkohola devas pieauga. Mana vecmāmiņa gribēja palīdzēt visos iespējamos veidos, taču visi viņas mēģinājumi bija veltīgi.
Turklāt mana māte turēja pret viņu aizvainojumu, jo tieši viņas dēls bija nodevējs. Labi, ka vecmāmiņa šajā konfliktā izvēlējās mūsu pusi – viņa vienmēr bija sastrīdējusies ar manu tēvu, jo uzskatīja viņu par bezatbildīgu, savtīgu un nekaunīgu. Piecus gadus vēlāk, kad es jau mācījos universitātē, mātes alkoholisms noveda pie briesmīgas traģēdijas – vecmāmiņas mājā izcēlās ugunsgrēks, un mana māte un vecmāmiņa gāja bojā.
Tajā laikā es biju pilsētā. Es paliku viena. Vienīgais, kas man bija, bija dzīvoklis, kurā nolēmu dzīvot. Mans tēvs uzzināja par traģēdiju un nolēma atbraukt un aprunāties ar mani. Es domāju, ka tas darīts, lai uzlabotu attiecības, bet nē – viņš piedāvāja pārdot dzīvokli un dalīties ar naudu. Viņš domāja, ka viņam ir tiesības uz dzīvokli, bet nē – dzīvokli pēc šķiršanās mantoja mana māte.
Tātad viņam ar to nav nekāda sakara. Kad es viņam to pateicu, viņš ne tikai dusmojās, bet sāka kliegt un pat salauza krēslu, metot to uz zemes. Es viņu izdzinu. Dažus gadus vēlāk es varēju atvērt savu uzņēmumu – sieviešu apģērbu veikalu. Es pārdevu savu dzīvokli un nopirku māju – man bija ietaupījumi un paņēmu nelielu aizdevumu. Māja bija netālu no pilsētas – liela, plaša, moderna, ar skaistu pagalmu. Un tad atkal parādījās mans tēvs.
Viņš nolēma, ka man jāmaksā viņam uzturlīdzekļi – viņš bija zaudējis darbu veselības dēļ, un viņa pensija bija nepietiekama. Mana tante Larisa viņam ieteica lūgt man palīdzību – man bija pienākums palīdzēt tēvam. Taču arī šeit viņš saņēma atteikumu – pēc šķiršanās no manas mātes viņš man alimentus nemaksāja un atteicās man palīdzēt, tātad es viņam neko neesmu parādā, un es to varu viegli pierādīt tiesā. Un arī šeit, pirms es aizbraucu, es no tēva saņēmu kritikas, kliegšanas un lāstu vētru. Vai tiešām? Vai es viņam kaut ko esmu parādā?
