Es nedomāju, ka tas varētu notikt ar mani. Mēs ar vīru jau ilgu laiku gaidījām bērnu. Un te es biju slimnīcā, kur man teica, ka pēc 7,5 mēnešiem man piedzims bērns. Es devos mājās iedvesmota, laimīga. Atgriezos mājās, un mani neviens nesatika.
Virtuvē sēdēja mans vīrs, viņa tēvs un māte. Viņi kaut ko apsprieda. “Kad tu ar viņu beigsi?” mans vīrs teica manam vīram. Es iegāju, viņi sēdēja, par kaut ko dusmojās, tāpēc nolēmu situāciju mazināt: “Es esmu stāvoklī! Apsveicu!
Tu varēji vispirms pastāstīt man, un tad pastāstīt saviem vecākiem.” Neviena sejā es neredzēju prieku. Mana vīra vecāki piecēlās un aizgāja, lūdzot dēlu padomāt par to, ko es tobrīd nesapratu. Un tad es redzēju, kā mans vīrs kopā ar vecākiem atnāca mani paņemt no audžuģimenes.
Un pirmais, ko teica mans vīramāte, bija: “Tev ir atskaitījumi, droši vien labi… Tu man tos atdosi. Es biju aizvainota, dzirdot šādus vārdus. Es iekāpu mašīnā un aizbraucu. Šīs sarunas par maniem atskaitījumiem nebeidzās, un mans vīrs man teica:
– “Dodiet viņam to, viņš neapstāsies. Redzi, tā ir mana nauda un mana bērna nauda. Kāpēc man to vispār viņam dot? Mans tēvs to dzirdēja un teica: “Tev nevajadzēja tik ļoti uztraukties, mēs jau sen meklējam jaunu līgavu savam dēlam. “Dodiet man naudu, es salaboju savu Žiguli, lai vismaz kaut kas paliek jūsu dēlam.” – Man nerūp jūsu mašīna.
Ja gribi to salabot, dari to par saviem līdzekļiem. Aizmirstiet par maniem dekretiem. Es ar viņiem vairs nerunāšu. Man ir apnicis visu šo laiku savā dzīvoklī paciest tik pretīgu attieksmi pret mani un manu bērnu. Es nestrādāju, lai atdotu savu godīgi nopelnīto naudu kādam svešam vīrietim! Kurš manas grūtniecības laikā meklē jaunu līgavu manam vīram. Un viņiem ne īpaši rūp viņu mazdēls.
