– “Koļa, es tev saku, tas nav mūsu mazdēls, nav mūsu!” Alīna bija histēriska, “izdarīsim K-testu. Esmu pārliecināta, ka mana vedekla slēpj no mums kādu noslēpumu.” – Nomierinieties!” Nikolajs trāpīja ar dūri pa galdu, – Tas ir mūsu dēla lēmums, mēs to nekādā veidā nedrīkstam ietekmēt.
Pārbaudījums ir lēts, atvērsim Semjonam acis, jo viņš kā muļķis skatās sievai mutē.” – “Vai ne tāpēc ir liela mīlestība?” – jautāja Nikolajs. Koļa ir mūsu briedis, to es tev teikšu.” Semjons tajā dienā agri atgriezās mājās.
Viņš staigāja apkārt un domāja: “Kādi šodien skaisti laikapstākļi! Cik viss ir forši – sals un saule…”. Viņš pieķēra sevi domās, ka ceļš cauri parkam ir ļoti līdzīgs ceļam no multfilmām – viņš pagriezīsies uz sāniem, un tur būs Ziemassvētku vecītis ar mazmeitu. Semjons pasmaidīja savām domām. Tajā brīdī viņš mīlēja visus, mīlēja katru lapiņu uz sava ceļa.
Šeit viņš satikās ar meiteni, kurai šī mīlestība bija vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. Zaļgani zilganā, rudmatainā meitene, gluži tāda pati kā tā no pasakas Semjona galvā, sēdēja uz soliņa un lēja asaras. Vai tev ir silti, skaistule?” Semens pie viņas piegāja. “Vai tu jokies?” meitene pacēla acis. “Nē,” Semens atbildēja un apsēdās viņai blakus. Viņam bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saņemtu meitenes atbildi;
Beidzot viņa man pastāstīja, kas viņu bija atvedis uz veikalu. Izrādījās, ka Lidas draugs (meitenes vārds) viņu bija krāpis, atstājot viņai auto kredītu, to izmantojis un aizbēdzis. Viņai tika lūgts pamest darbu, un viņai nebija radinieku, tāpēc Lida nezināja, kā viņai dzīvot un kas varētu viņai palīdzēt. Un pats svarīgākais šajā stāstā bija tas, ka Līda bija stāvoklī. Semjons nolēma, ka viņš palīdzēs Līdai, lai arī kas notiktu, jo viņas acis kliedza pēc palīdzības.
Semjons dabūja Līdai darbu savā uzņēmumā grāmatvedības nodaļā, palīdzēja viņai ar aizdevumu, lai gan viņa atteicās. Viņa piekrita pieņemt palīdzību tikai tad, ja Semja to atskaitīs no viņas algas. Semens sagaidīja Lidu pie biroja ieejas un pēc tam pavadīja viņu mājās. Laika gaitā viņš saprata, ka nevar iedomāties savu dzīvi bez Lidas. Bet vai tiešām viņš to iedomājās tieši tā?
“Ak, mans Dievs,” kādu dienu sacīja Lida, saspiežot vēderu: “Kas? Kas ir?” Semens bija nopietni noraizējies. Semjons ar roku aizsniedzās līdz Lidas vēderam. Bērns atkal sita ar kājām. Bērna sitieni Semjonam deva milzīgu spēku. – Kļūsti par manu sievu, – viņš teica Līdai, un viņa, protams, piekrita.
Māmiņ, tēti, kur tā steiga, kas notiek?” Semjons juta, par ko būs saruna. Sapņu māte sāka sniegt argumentus, sakot, ka Anita nav Semjona paša meita. – Tā bija mana vaina, atzīstu, un man vajadzēja par to pastāstīt agrāk, – Semjons toreiz visu izstāstīja, neko nenoklusēja.
– “Dēls, tu izskaties pēc skaista, kaislīga jauna vīrieša,” teica māte, uzliekot roku dēlam uz pleca. Tev jāzina, ka es vienmēr tevi atbalstīšu, lai kas notiktu. Zēns piecēlās un izgāja no mājas. Viņam aiz muguras tēvs sāka pakot savu koferi. “Ko tu dari? Kur tu ej?” sieva viņam uzbruka.
Tu arī mani padarīji līdzīgu briezim. Es vairs nedzīvos ar briežu ragiem, – teica vīrietis. “Es drīzumā šķiros.” – Kas? Kāda šķiršanās? Kādi ragi?” sieva uzlika roku uz sirds. “Vai tu domā, ka ar pieciem bērniem ģimenē es nezinu, kā izskatās priekšlaikus dzimuši bērni?
Es visu lieliski zinu, mīļais.” – Ak. Sieva gribēja pretoties, bet saprata, ka nav jēgas, un kāpēc tu mani neatstāj jau pašā sākumā? Es tevi mīlēju, muļķīt, bet tagad tu paliksi viens ar savu nepanesamo raksturu. Nikolajs pamāja ar roku un izgāja no mājas.
