Jūlijai nācās doties ārā sniega vētrā, lai gan viņa to īsti negribēja. Pa ceļam uz mājām viņa pamanīja vecmāmiņu autobusa pieturā. Tas bija dīvaini, jo vecā kundze sēdēja viena un skatījās uz leju. “Vecmāmiņ, tu kādu gaidi?” Jūlija jautāja:
“Nē, man nav, ko gaidīt, es esmu vienīgā.” “Tu nosalsi, ļauj, es tevi aizvedīšu uz kādu siltu vietu. Jūlija izsauca taksometru, un viņas ar vecmāmiņu devās mājās. Jūlija parādīja vecmāmiņai vannas istabu un devās uz virtuvi, lai ātri pagatavotu vakariņas.
Kad vecmāmiņa bija paēdusi, viņas kopā apsēdās viesistabā, un Jūlija gribēja pajautāt, kas ar vecmāmiņu noticis, bet neuzdrošinājās sākt. Tad vecmāmiņa sāka viņai stāstīt: “Man ir mans vienīgais dēls Kostja, es viņu dzemdēju vēlu, 38 gadu vecumā.
Un mans vīrs nomira pēc gada, viņam apstājās sirds. Man nācās vienai audzināt dēlu, tas bija ļoti grūti. Un Kostiks auga tik nerātns. Beigu beigās es izaudzināju zēnu, viņš iestājās universitātē, pēc tam strādāja. Bija pienācis laiks precēties, viņam bija līgava Meja. Bet Maijai es nepatika, es nesaprotu, kāpēc.
Šajā brīdī Jūlijas acis piepildījās ar asarām. Viņas vecmāmiņa turpināja: “Viņa visu laiku mājināja, ka esmu lieka trīsistabu dzīvoklī. Un tad viņa kļuva grūtniece un pat nekautrējās man teikt sejā, ka esmu lieka. Tad Meja uzzināja, ka mums ir ģimenes gredzeni, un viņa uzmeta dusmu lēkmi par to, kāpēc viņai uz pirkstiem to nav. Un šādi dusmu lēkmes bija katru dienu.
Un šodien viņi teica, ka mēs ejam uz veikalu, lai nopirktu bērnu drēbes. Bet viņi mani atstāja autobusa pieturā nepazīstamā vietā un aizbrauca. Pēc stāsta mana vecmāmiņa sāka raudāt. Arī Jūlijai gribējās raudāt… kā viņa varēja atstāt savu māti ārā aukstumā.
No tās dienas vecmāmiņa palika pie Jūlijas. Pēc darba viņa sagaidīja Jūliju ar gardiem pīrāgiem vai pīrāgiem. Vakaros viņas kopā skatījās televīzijas pārraides. Jūlija ļoti pieķērās šai mīļajai vecmāmiņai. Kādu dienu Jūlija atgriezās mājās, lai atrastu skaļi ieslēgtu televizoru. Tas bija dīvaini, jo pirms meitene atgriezās mājās, vecmāmiņa to bija izslēgusi. Jūlija iegāja zālē, virtuvē, istabā – vecmāmiņas tur nebija.
Tikai vannas istabas durvis bija atvērtas, un vecmāmiņa gulēja uz grīdas. Jūlija nekavējoties izsauca ātro palīdzību un policiju. Tajā pašā dienā vecmāmiņa nomira. Pagāja mēnesis, un tad Jūlijas darbavietā parādījās kāds vīrietis dārgā uzvalkā:
“Kas tu esi, neģēlnieks? Kādas tev ir tiesības paņemt to, kas man pieder? Es panāksim taisnību, es tevi no tā tiesas ceļā izkratīšu. Izrādījās, ka vecmāmiņa savu dzīvokli un ģimenes gredzenus bija pārrakstījusi Jūlijai, un viņas dēlam Kostikam un viņa mātei Maijai nekas nepalika.
