Mēs jau vairākus mēnešus dzīvojām īrētā dzīvoklī, kad sapratām, ka vēlamies šeit apmesties uz ilgu laiku. Tāpēc aprunājāmies ar dzīvokļa saimnieci un piedāvājām iegādāties dzīvokli. Vienojāmies, ka naudu maksāsim pa daļām.
Bija pienācis laiks iepazīties ar mūsu kaimiņiem. Pretī mums dzīvoja precēts pāris. Mēs nolēmām viņus uzaicināt uz tēju. Viss bija lieliski, sarunājāmies līdz vēlam vakaram. Kādā brīdī vīrietis paņēma mani aiz vidukļa. Tajā brīdī no kaimiņu acīm sapratām, ka kaut kas nav kārtībā.
Viņi atvainojās, piecēlās no galda un steidzās prom. Pagāja dažas dienas, un mēs pat aizmirsām par šo incidentu. Pēkšņi pie mūsu durvīm atskanēja klauvējiens. Tas bija policists. Es atvēru durvis, un policists teica: “Atvainojiet, ka traucēju.
Man vajag redzēt jūsu laulības apliecību. Es nesapratu, kas notiek. Lai nu kā, es aizgāju meklēt mapi ar dokumentiem, izvilku nepieciešamo papīra lapu un pasniedzu to policistam. Viņš visu uzmanīgi izlasīja un atdeva dokumentu ar vārdiem:
-Paldies. Man viss ir kārtībā. -Atvainojiet, kas notiek? -Jūsu kaimiņi ir zvanījuši, ka jūsu mājā tiek pastrādāts noziegums. Te it kā dzīvo jauns zēns un pieaugusi sieviete… Mēs ar vīru nevarējām beigt smieties.
Turklāt šis vīrietis bija par gadu vecāks par mani, bet viņam bija ieradums ģērbties kā pusaudzim. Man ir lietišķāks stils, jo es strādāju birojā. Iespējams, tāpēc es izskatos daudz vecāka par viņu. -Un es tev jau simts reizes esmu teicis, ka svešinieki domā, ka mēs esam māte un dēls…
