Kādu dienu mans dēls atgriezās mājās un pārsteidza mani ar ziņu: viņi ar Kristīnu apprecējās. Es mēģināju viņam paskaidrot, ka viņiem vajadzētu vismaz dažus mēnešus padzīvot kopā, pierast vienam pie otra un tikai tad pieņemt lēmumu. Bet viņš bija nelokāms.
Man nekad nav patikusi Kristīna. Viņa mēnešiem ilgi bija stāstījusi dēlam, ka viņiem jādzīvo atsevišķi, un viņš bija viņai līdz ausīm iemīlējies. Protams, Kristīna vēlas pēc iespējas ātrāk pamest māju, kur dzīvo viņas vecāki un divas māsas… Mans dēls man tieši pateica, ka man vajadzētu viņiem atdot savu otro dzīvokli, ko es izīrēju un kurā dzīvoju.
Mans vīrs savulaik bija labs uzņēmējs, bet varu teikt, ka dēlu audzināju viena, jo vīrs viegli varēja naktī neatnākt mājās, līdz rītam dzerot ar draugiem kādā bārā. Kādu dienu es to vairs nevarēju paciest, paņēmu dēlu un aizgāju. Pēc kāda laika mēs izšķīrāmies.
Pēc 3-4 gadiem viņš aizgāja no šīs pasaules, un es no viņa mantoju to pašu dzīvokli. Tā kā dēls bija sarežģīts pusaudzis, es aizgāju no darba, sāku pieskatīt bērnu un strādāt ar viņu, bet dzīvokli izīrēju. Man ir ļoti maza pensija, jo man praktiski nav darba stāža.
Es to visu paskaidroju dēlam, un viņš saka: “Tev ir tikai 54 gadi. Kas mani pieņems darbā šādā vecumā un bez pieredzes? – Kasiere, apkopēja – tagad ir daudz vakanču. Es vairākkārt esmu piedāvājis dēlam dzīvot kopā ar sievu un mani. Mums ir liels divistabu dzīvoklis, un vietas pietiktu visiem.
Manam dēlam ir 27. Viņš vienmēr ir dzīvojis kopā ar mani, tagad viņš strādā, viņš viegli varētu īrēt dzīvokli, bet viņam ir vieglāk sūtīt veco mammu uz darbu, nekā nedaudz pastrādāt! Es nezinu, ko darīt. Un mani īrnieki ir brīnišķīgi cilvēki. Kā man viņiem likt justies slikti, ja viņi dodas ārā?
