Kad Marijas vīrs nomira, viņa mēģināja izlemt, ko darīt tālāk. Viņai bija jāizvēlas – dzīvot vienai vai pārcelties pie meitas. Viņai bija jāizlemj, vai palikt savā iecienītajā ciematā, savā mājā un turpināt vadīt saimniecību, bet vienai, vai arī pārdot māju un pārcelties uz pilsētu, kuru viņa nepazina, bet lai būtu tuvāk meitai.
Ar naudu, kas iegūta, pārdodot māju, nebūtu pieticis, lai nopirktu dzīvokli pilsētā, un viņa negribēja saspiest meitu. Marija nolēma pajautāt padomu draudzenei, un viņa viņai izstāstīja kādas sievietes stāstu. Tas bija šāds: pāris dzīvoja laukos, stādīja dārzu, turēja lopus un palīdzēja saviem pieaugušajiem bērniem, cik vien spēja. Viņiem bija trīs bērni. Dēls un vecākā meita devās dzīvot uz kaimiņu pilsētu, bet jaunākā meita apprecējās un devās mājās pie vīra.
Māte bija noraizējusies, ka nevarēs palīdzēt jaunākajai meitai, jo olas, kartupeļus un gaļu nevarēja sūtīt sūtījumā uz citu valsti. Kad šīs sievietes vīrs nomira, viņa pārdeva savus lopus un vistas un naudu sadalīja starp visiem bērniem. Un viņa paturēja tikai savai piemiņai. Un rudenī, kad viņi izkopa kartupeļus, viņas vecākais znots piedāvāja pārdot māju un pārcelties pie viņiem, lai viņa nebūtu viena.
Viņa to uzskatīja par labu ideju, jo ko gan viņa viena bez vīra darītu laukos, turklāt vienai uzturēt māju bija grūti. Viņa ātri pārdeva māju. Tad, kā bija plānots, viņa pārcēlās pie vecākās meitas. Taču ierašanās dienā viņa atklāja, ka ir zaudējusi naudu, kas iegūta, pārdodot dzīvokli. Kad to uzzināja viņas znots, viņš nespēja pat noslēpt dusmas.
Protams, par šo naudu viņi grasījās iegādāties automašīnu. Jūtoties lieka, sieviete sapakoja mantas un devās pie dēla, kurš dzīvoja netālu. Un tur visi jau zināja par naudas pazušanu. Viņas vedekla teica gandrīz no durvju sliekšņa: “Mēs neprasījām, lai tu atbrīvotos no savas mājas, un mēs tevi neaicinājām pie mums palikt.” Tāpēc viņai nācās doties uz māsīcas māju. Tur viņi piezvanīja savai jaunākajai meitai un pastāstīja viņai par situāciju.
Meita nekautrējās to pastāstīt mātei: “Aizņemies naudu un nopērc biļeti. Mēs to nosūtīsim no savas algas. Nāc, mēs priecāsimies tevi redzēt.” “Labi, es atbraukšu,” atbildēja sieviete. “Bet mana nauda ir grāmatiņā. Mana vecākā meita un dēls nav izturējuši pārbaudi.” “Tā arī jūs, Marija, dzīvokli vēl nepārdodiet. Ej un dzīvo. Sakiet, ka jums nav naudas. Jūs to pazaudējāt vai jūs apkrāpa krāpnieki. Un tad būs redzams, vai palikt pie meitas, vai atgriezties savā mājā.
