Es esmu ārsts. Savas ārsta prakses laikā esmu redzējis daudz ko… Kad vecs, slims cilvēks, atvadoties no ģimenes, mierīgi runā par testamentu, tas ir biedējoši, bet tomēr saprotami. Viņš ir nodzīvojis savu dzīvi, un tagad, noguris no cīņas ar slimību, viņš vēlas pabeigt savas zemes lietas, sakārtojot tās. Taču, kad sešgadīgs bērns tikpat mierīgi saka līdzīgus vārdus, tas ir biedējoši.
Es, sešdesmitgadīgs vīrs, ārsts, atstāju Andrija palātu, atnācu pie sevis uz kabinetu un raudāju no bezspēcības… Andrijam bija trīs gadi, kad viņš sāka sūdzēties vecākiem par savām sāpēm. Viņi nekavējoties aizveda viņu pie ārstiem. Pie viena ārsta pēc otra. Kopumā zēnu izmeklēja desmit ārsti, bet neviens nespēja atbildēt uz jautājumu, kāda slimība zēnam ir.
Lai noteiktu galīgo diagnozi, pagāja seši mēneši. Tā ir reta slimība. Tā sastopama vienam bērnam no miljona. Un diemžēl tā ir gandrīz neārstējama. Praktiski tāpēc, ka vienmēr ir iespēja uz brīnumu. Cerība, ka bērns izveseļosies, bija ļoti maza, bet cerība bija. Vecāki viņu aizveda ārstēties uz Izraēlu, Vāciju un Šveici.
Diemžēl visas vecāku un ārstu pūles bija veltīgas. Pēdējās savas dzīves nedēļas zēns pavadīja mūsu slimnīcā. Mēs centāmies vismaz atvieglot viņa ciešanas. Andrejam nesen apritēja seši gadi. Kādu dienu viņš vēlējās aprunāties ar vecākiem. Medmāsa uzaicināja Andreja mammu un tēti uz viņa istabu.
Es arī biju klāt. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka saruna būs nopietna. Zēns izskatījās pēc pieauguša vīrieša. “Mammu, tēti,” viņš sāka, “es gribu jūs palūgt par vienu lietu. Tā ir mana pēdējā vēlēšanās. Apsoliet man, ka jūs to izpildīsiet.
Visi zināja, ka zēnam vairs nav atlicis daudz laika. To zināja arī viņš pats. Tāpēc neviens nemēģināja pārliecināt Andrjušu, ka viņš izveseļosies. Viņa māte sāka raudāt, un tēvs paņēma viņas roku un teica: “Mēs apsolām.” Esmu dzirdējis, kā citas mātes un tēvi sūdzas, ka viņu bērniem ir vajadzīgi medikamenti, lai izveseļotos.
Es gribu, lai tās tiktu atņemtas no manis un dotas šiem bērniem. Tajā naktī zēns nomira… Pateicoties viņam, ārsti spēja izārstēt piecus bērnus. Es ticu, ka Andrejs skatās uz viņiem no debesīm un bauda dzīvi kopā ar viņiem…
