Es dzīvoju civillaulībā ar Mihailu. Ziniet, pēc neveiksmīgās laulības es paliku pilnīgi viena ar saviem diviem zēniem. Es pārstāju rūpēties par sevi, mājās darīju visus vīriešu darbus, lai gan zēni palīdzēja, un vispār mani bija grūti nosaukt par sievišķīgu. Un tad parādījās Mihails – viss tāds jūtīgs, gādīgs, uzmanīgs…
Viņš aicināja mani uz kino, veda uz restorāniem, rīkoja jaukus randiņus. Drīz vien mēs nolēmām dzīvot kopā, bet pie viņa un maniem diviem bērniem pārcēlos dzīvot nevis es, bet viņš. Patiesībā šis ir ļoti svarīgs brīdis mūsu vēsturē. Laika gaitā Miša mainījās. Viņš sāka ņirgāties par to, ka es neesot laba saimniece, ka neprotu gatavot ēst, ka nepareizi gludinu un tamlīdzīgi…
Kādu dienu es iegāju virtuvē un ieraudzīju, ka Miša ēd zupu tieši no katla. Es viņam teicu, ka tā zupa kļūs skāba, un ieteicu viņam to nedaudz uzsildīt šķīvī. Viņš sāka uz mani kliegt, sakot, ka buljons neesot pietiekami sātīgs un vispār zupa esot bez garšas.
Mans vecākais dēls atbildēja uz šiem saucieniem. Viņš uzvilka Mišam mēteli un kedas un teica: “Ja tev nepatīk, kā mamma gatavo, ej ārā. Tu mums nevajag tevi par velti, var meklēt pavāru ar pieredzi. Miša bija gandrīz bez vārdiem. Viņš uzvilka mēteli un apavus un aizgāja.
Viņš bija prom veselas sešas dienas, bet nevarēja izturēt veselu nedēļu. Septītajā dienā viņš parādījās pie durvīm. Tā bija brīvdiena, bērni bija mājās. Vecākais uzreiz devās uz savu istabu, viņam nepatika, ka atgriezies šķīries patēvs, viņš pat nesveicināja viņu.
Jaunākais pārsteigts paskatījās uz Mihailu un teica: “Vau, tu esi dzīvs, un mēs domājām, ka tevi notrieca kravas mašīna… Miša uzdāvināja man ziedus un savus mīļākos saldumus. Viņš nokāpa uz ceļiem un atvainojās. Tomēr viņš ilgi nepalika tik balts un pūkains. Dažas dienas vēlāk es pamodos no trokšņa virtuvē.
Tajā vakarā es biju ļoti noguris un necentos nomazgāt šķīvjus. Tāpēc no rīta Miša ieraudzīja netīrus traukus virtuves izlietnē, un mums bija lidojoši šķīvji. Es paskatījos uz šķīvjiem, un man acīs ieplūda asaras… Es tikai nesen biju iegādājusies šo pakalpojumu… par savu naudu… un tas maksāja dārgi. Mans dēls sekoja man virtuvē.
“Saki paldies, ka tevi paņēma pie sevis kā kritušo cūku ar diviem bērniem,” Mikailo kliedza, pat nepievēršot uzmanību dēla klātbūtnei. Kaut gan, kāda pateicība… tu nezini, kas tas ir. “Sakravā savas mantas un brauc prom,” atbildēja vecākais. “Jūs pat nenojaušat, cik lepns es tajā brīdī biju par viņu.
Zini, es pat nesapņoju pēc Mihaila aiziešanas. Man joprojām ir līdzi abi mani aizstāvji, kurus man dāvāja liktenis. Esmu pārliecināta, ka mēs atradīsim labu tēvu. Un, kā teica mans dēls, mēs viņu pieņemsim savā ģimenē, nevis viņš mums darīs pakalpojumu, pieņemot mani ar diviem bērniem.
