Es esmu vēls bērns, mana māte mani dzemdēja 34 gadu vecumā. Neskatoties uz to, man bija brīnišķīga bērnība. Mamma centās man dot visu labāko: mēs braucām brīvdienās uz jūru Odesā, ceļojām uz ārzemēm, viņa man pirka rotaļlietas, grāmatas un skaistas kleitas. Man nebija tēva – viņš pameta mammu, pirms es piedzimu.
Tomēr es nekad nejutos trūcīga, gluži pretēji, es biju vislaimīgākā meitene. Daudzi klasesbiedri mani pat apskauda: man bija modernas lietiņas, skaistas lietas, viss, par ko viņi sapņoja. Mana mamma labi pelnīja, un mums mājās bija spēļu konsole un sporta velosipēds. Pēc mūsu kaimiņu un draugu standartiem es apprecējos vēlu – 27 gadu vecumā.
Pēc augstskolas beigšanas es vēlējos atrast labu darbu un nopelnīt pienācīgu naudu. Taču man ne īpaši paveicās ar darbu, jo ne visi darba devēji vēlējās pieņemt darbā jaunu studentu bez pieredzes. Savu laimi Pavlo personā es satiku 26 gadu vecumā darbā.
Viņš uzreiz sāka izrādīt man simpātijas: izteica komplimentus, pārtraukumos cienāja ar kafiju un nesa saldumus. Bija skaidrs, ka Pavlo ir uzticams un laipns cilvēks. Gadu vēlāk mēs apprecējāmies. Mana māte pat paņēma aizdevumu un aizņēmās naudu no radiniekiem, lai nopirktu man skaistu kleitu un samaksātu par restorānu.
Pavlo nebija no šejienes – viņš bija no ciemata, un viņš īrēja dzīvokli pie kāda drauga. Mēs plānojām ņemt kredītu dzīvokļa iegādei, bet bankas mums atteica. Mājokļu cenas bija strauji pieaugušas, un īres maksa mums neatstāja lielas iespējas uzkrāt. Mana māte atkal nāca palīgā: “Kāpēc jums kā čigāniem jāpārceļas no dzīvokļa uz dzīvokli? Un es negribu dzīvot viena mūsu trīsistabu dzīvoklī. Tāpēc sakravā savas mantas un dzīvo pie manis.”
Dzīvoklis atradās pilsētas centrā, tuvu veikaliem, autobusu pieturām un netālu no darba. Un mana mamma jau ir vecumā, viņai ir pastāvīgas veselības problēmas: viņai ir augsts asinsspiediens, viņai sāp ceļgali, un mugurai ir nepieciešamas regulāras masāžas, lai viņa nebūtu jāguļ guļus. Mēs ar vīru vienojāmies maksāt komunālos maksājumus un pirkt pārtiku visiem. Pirmos trīs mēnešus viss bija kārtībā, neviens nestrīdējās, dzīvojām komfortabli.
Bet drīz vien pamanīju, ka mamma sāka izvairīties no mums, īpaši no Pavlo. Viņa centās neiet uz virtuvi, kad mēs tur bijām. – Mammu, tu baidies no mums? – Nē, es vienkārši negribu tev traucēt… Reiz es atnācu mājās agrāk un dzirdēju, kā Pavlo uz kādu skaļi kliedza: “Cik daudz tu vari ēst? Vai mēs barojam kareivju rotu?!”
. Es klusi aizgāju uz virtuvi un ieraudzīju, kā Pavlo lamājas mammai par to, ka tā paņēmusi nedaudz siera: “Vai tu zini, cik maksā šis siers? Jūs domājat, ka es esmu miljonārs? – Bet es paņēmu tikai šķēli…
– Pērc savu pārtiku! Ar tādu apetīti es nomedīšu bikses! Mani šokēja Pola uzvedība. – Ko tu domā, ka dari? Kāpēc tu kliedzi uz manu mammu? – Viņai ir apnicis no manis! Viņa ēd visu pēc kārtas, aprij daudz kopēja ēdiena. Katru vakaru viņa šļakstās vannas istabā – vai tas ir normāli?
Es klusībā iegāju guļamistabā, savācu visas viņa mantas, pat necenšoties tās salocīt, un izmetu tās pa durvīm. – Tā viss, ej projām. – Tu mani padzen vienas ķildas dēļ? – Tu vari darīt, ko gribi, bet es tev neļaušu kliegt uz manu mammu. – Tu to nožēlosi, tu būsi uz ceļiem, lūdzot piedošanu! Zini, man būs mašīna ar vīriem. Bet mana māte ir vienīgā. Viņa ir izdarījusi pārāk daudz, lai es tagad viņu pamestu.
