Ja man nebūtu bažu, es būtu devies strādāt uz Itāliju. Tagad esmu nonācis situācijā, no kuras nezinu, kā izkļūt. Visu savu dzīvi esmu pavadījis Ukrainā. Man bija brīnišķīga ģimene – mīlošs vīrs, skaista meita un darbs, ko mīlēju. Viss mainījās, kad nomira mans vīrs.
Tad manā dzīvē sākās melna josla. Mani atlaida no darba, un es visu dienu pavadīju mājās, iegrimusi savās domās un asarās. Tā pagāja gads. Mana meita paziņoja, ka apprecas un gatavojas pārcelties uz Odesu. Tas bija tālu no mūsu mājām Rivnē, un es paliku viena.
Kad meita pēc kāzām aizbrauca, es ne mirkli nedomāju pieņemt drauga piedāvājumu doties strādāt uz Itāliju. No darba nebaidījos, angļu valodu zināju labā līmenī. Mans draugs palīdzēja man atrast darbu kādā turīgā ģimenē, kurai bija nepieciešama medmāsa vīrietim vārdā Martins.
Viņš bija 55 gadus vecs – ne vecs, bet viņš bija guvis traumu nelaimes gadījumā un viņam bija nepieciešama rehabilitācija. Mēs ātri sapratāmies. Man ir 45 gadi, un mēs esam gandrīz vienāda vecuma. Martins izrādījās interesants sarunu biedrs, ar kuru bija viegli pavadīt laiku. Es nemanīju, cik tuvi mēs kļuvām.
Gadu vēlāk es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Bērna tēvs bija Martins. Tas nebija iekļauts manos plānos, un es biju šokēta. Ir par vēlu dzemdēt 46 gadu vecumā, un kā šo ziņu pieņemtu mana pieaugušā meita, kura arī gaida bērnu? Kā tas notika, ka viena gada laikā es kļuvu gan par māti, gan vecmāmiņu? Tas viss šķita kā murgs.
Kad Martins uzzināja, ka esmu stāvoklī, viņš bija sajūsmā. Viņam jau ir pieauguši bērni – dēls un meita, kā arī mazbērni. Viņa sieva nomira pirms pieciem gadiem, un šī ziņa viņam bija liels prieks. Viņš piedāvāja apprecēties ar mani un kopā audzināt mūsu nākamo bērnu.
Bet, kad viņš pastāstīja saviem bērniem par manu grūtniecību, viņi reaģēja ļoti negatīvi. Viņi mani apsūdzēja: – Tu esi iestājusies grūtniecības stāvoklī tīšām, lai saņemtu daļu mantojuma. – Tu domā, ka saņemsi tēva naudu? – Tev nevajadzēja lēkt gultā ar citu vīrieti! Vai tāpēc tu šeit ieradies? Man bija ļoti žēl to dzirdēt.
Martins saviem bērniem nekad neko nav atņēmis: viņiem visiem ir mājas un automašīnas, ko viņiem uzdāvinājis tēvs. Es nekad neesmu darījusi viņiem neko sliktu, bet tagad mūsu attiecības ir bezcerīgi sabojātas. Tagad es nezinu, ko darīt. Es negribu dzīvot Itālijā, un manas attiecības ar Martina bērniem tagad ir sagrautas. Un man vienai Ukrainā būs grūti audzināt bērnu manā vecumā. Es jūtos apmaldījusies un nonāku grūtas izvēles priekšā. Ko jūs darītu manā vietā?
