Zina kļuva par atraitni 40 gadu vecumā. Viņas vīrs nomira pēkšņi, un neviens negaidīja, ka pieaugušam un spēcīgam vīrietim varētu vienkārši apstāties sirds. Zina palika viena, bez apgādnieka un trim bērniem. Viņai bija divi vecāki dēli un tikko dzimusī meita Nastja.
Pēc dažiem gadiem dēli atkal nostājās uz kājām, pārcēlās no mātes mājām un sāka veidot savas mājas un ģimenes. Tikmēr Nastja bija paaugusies, un puiši sāka viņu vajāt. Bet viņai patika tikai Jura. Zina bija kategoriski pret Nastjas izvēli, jo Jura nešķita labākais variants. Galu galā viņi dzīvoja ciematā, kur visi viens par otru visu zina.
Jura bija bārenis, viņam nebija ne mājas, ne mašīnas, nekā. Taču Nastja palika pie sava viedokļa, un viņa galu galā apprecējās ar Juru. Drīz vien Zina pārdomāja par savu znotu, jo vasarā Jura pilnībā izremontēja Zinas veco māju, uzcēla jaunu pirti un nomainīja žogu.
Jura bija ļoti veikls puisis, viņš vienmēr palīdzēja mājas apkārtnē. Viņš arī ļoti labi rūpējās par Nastju, dāvināja viņai nelielas dāvaniņas un centās iepriecināt. Zina tagad bija mierīga par savu meitu, ar šādu vīrieti viņa nebūtu pazudusi. Kādu dienu Nastjai piedāvāja darbu ārzemēs par medmāsu, un viņi teica, ka par to labi maksā.
Viņa aizbrauca uz sešiem mēnešiem, bet gadu vēlāk Nastja joprojām neplānoja atgriezties. Viņa sūtīja naudu, bet negribēja atgriezties ciematā. Jaungada vakarā Zina sapulcināja visus savus dēlus un gribēja, lai Nastja atbrauc, bet viņa atteicās no šīs idejas. Un tad viņas vecākais dēls sāka runāt par mantojumu, konkrēti par mātes māju. Zinai gandrīz izpleca acis, jo viņa jutās lieliski, un dēls jau gatavojās viņu apglabāt.
Turklāt pēdējā laikā abi dēli nemaz nav interesējušies par viņas veselību un nav palīdzējuši mātei. Zina uzreiz teica, ka katram dēlam jau ir sava māja. Tāpēc viņa visu savu māju novēlēja savam znotam Juram, kurš vienmēr bijis viņai līdzās un atbalstījis viņu. Dēli nekavējoties piecēlās no galda un devās uz izeju. Zina viņus pat neapturēja. Jura kļuva viņai kā savs dēls, pat tuvāks nekā viņas bērni.
