Daži cilvēki mani sauc par šķirteni, bet es sevi saucu par brīvu sievieti. Pirms septiņiem gadiem es šķīros no vīra un ieguvu brīvību. Mēs ar vīru nodzīvojām divdesmit gadus, audzinājām meitu un vienā brīdī nolēmām šķirties. Nu, kā mēs izšķīrāmies… Viss sākās ar to, ka vīrs sāka runāt ar mani augstās balsīs un lamāties.
Kad viņam nebija noskaņojuma, viņš uzvedās agresīvi, bļaustījās, kliedza. Es centos uzvesties mierīgi, centos viņu nomierināt, apturēt un sarunāties, sakot: “Dārgais, es saprotu, ka tev ir problēmas darbā, saspīlētas attiecības ar vecākiem, bet tev nevajag mani padarīt par grēkāzi. Sākumā pēc sarunām viņš uzvedās normāli,
Tad viņš atgriezīsies pie saviem vecajiem ieradumiem. Viņš sāka dzert un uzvesties arvien sliktāk un sliktāk. Nezinu, kā, bet man izdevās viņu pierunāt parakstīt šķiršanās dokumentus. Šķiršanās procesa laikā viņš man teica, ka pēdējā laikā viņam nav bijušas nekādas jūtas pret mani, tāpēc viņš tā uzvedas. Tagad es esmu brīva sieviete. Arī es pret viņu esmu atdzisusi, tāpēc neuztvēru to visu tik smagi.
Tagad man ir 51 gads, esmu sieviete, kas dara, ko vēlas, un bauda dzīvi. Nav nekā labāka par brīvību. Turklāt neviens no manis neko nepieprasa, neviens mani negaida mājās ar vārdiem “kur tu esi bijusi, ar ko tu esi bijusi, es esmu izsalkusi, pagatavo kaut ko ātri”. Man ļoti patīk šāds dzīvesveids. Maniem draugiem un ģimenei tas tik ļoti nepatīk. Viņi visi cenšas atrast man randiņu, organizē man randiņus. Man tas nepatīk, jo esmu viņiem vairākkārt teikusi, ka esmu ļoti laimīga viena, mani neinteresē attiecības.
Bet viņi man netic. Nesen viena mana kolēģe atrada man vīra kandidātu, viņš ir viņas radinieks. Viņa man teica, ka viņš mani aicina uz randiņu. Es izlēmu piekrist kā joku. Mani uzjautrināja un man bija interesanti redzēt, kas viņš ir, izmēģināt viņu. Norādītajā dienā es devos uz randiņu, pat neprasot kolēģei sīkāku informāciju par kandidātu.
Un tā es atnācu uz randiņu, un mani sagaidīja mans vectēvs. Nebrīnieties, viņam bija 75 gadi. Viņš nestrādā (loģiski), saņem nelielu pensiju, viņam nav mājas, un viņš ir atraitnis. Es biju vienkārši šokā. Izrādījās, ka cilvēki mani uzskatīja par tik stulbu. Viņi domāja, ka viņš varētu patverties pie manis un es būtu viņa aprūpētāja, un es par viņu rūpētos. Man gribas raudāt un smieties.
