Mans vīrs nomira pirms četriem mēnešiem. Man palika piecus gadus vecs bērns, kredīti un pārdomāta audžudēlsieva, kura, atvadoties no vīra, sāka man stāstīt, ko un kā dalīt ar naudu. Tas bija īstais brīdis. Nekad agrāk neesmu viņu sapratusi, un pēc tā, ko viņa izdarīja, es negribu ar viņu runāt vai vispār viņu redzēt.
Viņa interesējas par dzīvokli, kurā mēs tagad dzīvojam. Tas piederēja kādam vīrietim, kuram to uzdāvināja viņa vecmāmiņa no tēva puses. Tātad, vispārīgi runājot, manai vīramātei nav nekādu īpašu tiesību uz šo dzīvokli. Turklāt šis ir vienīgais mājoklis, kurā mēs ar meitu tagad dzīvojam.
Taču mana vīramāte ir pilnīgi pārliecināta, ka man šis dzīvoklis ir jāatbrīvo, jo tas ir viņas gaisa spilvens vecumdienām. Agrāk mans dēls viņai palīdzēja, bet tagad man ar to būs jātiek galā pašai. Es domāju par sevi. Turklāt man vēl ir jāatmaksā kredīti. Viens aizdevums bija paredzēts remontam, un tas bija gandrīz slēgts.
Otrs aizdevums trīsdesmit tūkstošu apmērā tika ņemts, kad izrādījās, ka mana vīramāte jau kādu laiku nemaksā īres maksu. Kad pienāca gals, pie kā viņa skriešus skrēja? Protams, pie sava dēla. Viņa bija apsolījusi vīram, ka dos naudu no savas pensijas, lai atmaksātu kredītu, bet jau tad tas šķita kā pasaka.
Tā viņa nemaksāja īri, sūdzējās, ka viņai nepietiek naudas, un tagad pēkšņi sāka atmaksāt. Protams, viņa mums nedeva ne santīma. Šobrīd mums jāmaksā vēl 20 tūkstoši. Plus mūsu par remontu – 50. Tā pietiek visam, lai uzturētu bērnu, lai kaut par ko dzīvotu. Īrēt dzīvokli tagad nav iespējams. Un es to nevēlos.
Mēs ar vīru kopā esam dzīvojuši šajā dzīvoklī, mēs šeit atvedām meitu, tās ir manas mājas. Un, ja atņemtu liriku, šeit tika ieguldīta liela daļa manas naudas, jo mēs godprātīgi veicām remontu, tāpēc saņēmām kredītu. Bet mana vīramāte nemierinās.
Viņa man piezvanīja pati un brīdināja visu ģimeni. Pēc viņas teiktā, dzīvoklis pieder viņai, un viņas vedekla nevēlas izcelties. Es devos konsultēties pie jurista, un viņš teica, ka pēc likuma viņai pienākas kāda daļa, bet noteikti ne viss dzīvoklis. Viņš teica, ka labāk ir vienoties par normālu vienošanos, jo viņš iztērēs vairāk par tiesām, nekā māte saņems. Es viņai to pateicu mūsu nākamās tikšanās laikā.
Es centos runāt mierīgi un saprātīgi. Es paskaidroju, ka es viņai došu noteiktu naudas summu, lai viņai nebūtu jātērē tā visa šī birokrātija. Ko jūs domājat? Dāma uztaisīja tādu šovu, ka es nolēmu iet līdz galam. Vai viņa vēlas mantojumu? Viņa to saņems, bet es cīnīšos par katru centu. Man jādzīvo ar vilkiem un jāairē kā vilkam. Es neesmu viena, man ir bērns. Viņas dēļ es panesīšu visu. Vai es kļūdos?
