Man ir 61 gads, mans vīrs ir dažus gadus vecāks. Mēs dzīvojam mazā dzīvoklī pilsētā. Vecākā meita ir ārzemēs, jaunākā – galvaspilsētā. Viņai jau ir divi bērni.
Diemžēl šīs vasaras sākumā nomira mana māte. Tēvs palika ciematā, pilnīgi viens. Problēma ir tāda, ka tēvam ir vajadzīga aprūpe, ko pēdējos dzīves gados darīja mana māte.
Manam tēvam tagad ir 85 gadi. Es varu teikt, ka viņš praktiski neko nespēj darīt pats. Es nevaru aizvest tēvu prom: mūsu dzīvoklis ir ļoti mazs. Es arī nevaru pārcelties uz ciematu: tur nav nekādu ērtību, nav karstā ūdens, tualete ir ārā.
Varbūt, ja es būtu 20-30 gadus jaunāks, es bez problēmām aizbrauktu uz ciematu. Bet tagad es arī neesmu jauns. Turklāt drīz mums ar vīru būs vajadzīga palīdzība un atbalsts. Tāpēc par savu veselību jārūpējas, cik vien iespējams.
Vienīgā iespēja ir atrast tēvam aprūpētāju. Bet problēma ar šo risinājumu ir tā, ka visi ciema iedzīvotāji mani nosoda un savā starpā čukst, cik slikta meita es esmu. Bet es taču nesūtīšu savu tēvu uz pansionātu ar briesmīgiem apstākļiem!
Kāda ir problēma? Es nezinu, kā katru dienu nobraukt 50 kilometrus, lai redzētu tēvu. Bet tagad man ir jādomā par savu ģimeni, un man ir pilnīgi vienalga, ko domā cilvēki.
