Nekad nebiju gaidījusi, ka atkal ieraudzīšu Džeikobu, savu bijušo līgavaini, vēl jo mazāk kā ubagu Centrālparkā. Šī tikšanās drīz atklāja šokējošu nodevību, kas lika man apšaubīt visu, ko zināju par savu pagātni un cilvēkiem, kuri man bija svarīgi.
– Nina, nāc, paķer vēl vienu picas šķēlīti, pirms dodies prom, – teica mans draugs Ēriks, smaidot ar savu ierasto smaidu.
– Nekādā gadījumā, – atbildēju es. – Man bija jānoķer lidmašīna un jāstaigā pa Centrālparku.
Ēriks pārmeta acis, bet pamāja ar roku.
– Labi, bet nesaki, ka es tevi nebrīdināju. Kad atgriezīsies drūmajā Sentluisā, vēlēsies vēl vienu īstas Ņujorkas picas šķēlīti.
Ņujorkas enerģija vienmēr lika man justies dzīvai, bet tā arī atgādināja par Džeikobu. Un tajā dienā man radās dīvaina priekšnojauta, kas bija saistīta ar viņu. Bija pagājuši astoņi gadi, kopš viņš bija pazudis, un, lai gan es domāju, ka esmu to pārdzīvojusi, pilsēta atmodināja vecās atmiņas.
Ejot cauri Centrālajam parkam, es ieraudzīju viņu – pazīstamu, bet nekoptu figūru, kas sēdēja uz soliņa. Man sāpēja sirds. Vai tas tiešām bija Jēkabs?
– Jēkabs? – Es piesardzīgi pajautāju, pietuvojoties tuvāk.
– Nina? – Viņa balss bija vāja, bet tas noteikti bija viņš.
– Kas ar tevi noticis? – Es pajautāju, nepametot skatienu no viņa.
– Tas ir garš stāsts. Vai mēs varam parunāt? – viņš jautāja.
Es vilcinājos, bet ziņkārība mani pārņēma.
– Labi, pasūtīsim kaut ko ēst.
Mēs devāmies uz tuvāko kafejnīcu, un es nopirku mums ēdienu. Kad atgriezāmies parkā, es vairs nevarēju gaidīt.
– Sāciet no sākuma, – es teicu.
Viņš dziļi ievilka elpu.
– Divas stundas pirms mūsu kāzām manā istabā ienāca cilvēki. Viņi teica, ka viņus sūtījis tavs tēvs.
– Mans tēvs? – Es biju šokēta.
– Jā. Viņi mani piekāva līdz bezsamaņai. Kad pamodos, es neatcerējos, kas es esmu. Es klīdu apkārt, mēģinot izdzīvot. Un tagad es esmu šeit.
Es paskatījos uz viņu, mana sirds cīnījās ar neticību un līdzjūtību.
– Vai jūs sakāt, ka mans tēvs to izdarīja ar jums?
Džeikobs pieskārās, viņa acis lūdzās, lai es viņam ticu.
– Es saku patiesību. Tavs tēvs negribēja, lai mēs apprecētos.
– Kāpēc tu nekad neesi atgriezies? – mana balss trīcēja. – Kāpēc tu nemēģināji mani atrast?
– Man nekas nebija palicis, – viņš atbildēja klusi. – Vairākus mēnešus es pat nezināju savu vārdu. Un, kad man daļēji atgriezās atmiņa, es nezināju, kā tevi atrast. Es biju apmaldījies, Nina.
Es mēģināju sagremot viņa vārdus.
– Es nezinu, ko domāt, Jēkabs, – es apstulbusi čukstēju.
– Es negaidu, ka tu man piedosi, – viņš maigi sacīja. – Es tikai gribēju, lai tu zinātu patiesību.
Mēs sēdējām klusumā, viņa atzīšanās smagumam karājoties starp mums. Beidzot es piecēlos, nespēdama ilgāk palikt.
– Rūpējies par sevi, Jēkabs, – es maigi teicu, aizejot prom ar smagu sirdi un neatrisinātu jūtu vētru.
Tajā vakarā, atgriežoties Ērika dzīvoklī, es centos izdzēst no prāta šo tikšanos, taču Džeikoba vārdi mani nepārtraukti vajāja.
– Vai ar tevi viss kārtībā? – Ēriks jautāja, pamanījis manu aizdomīgo sejas izteiksmi.
– Es satiku Džeikobu, – es atzinos, joprojām neticēdama.
– Jēkabs? Tavu bijušo draugu? – Ēriks pārsteigts pacēla uzacis.
– Jā. Un viņš ir… sliktā stāvoklī, – es atbildēju. – Viņš teica, ka mans tēvs viņu bija nolaupījis mūsu kāzu dienā.
– Tas izklausās traki, – Ēriks pakratīja galvu. – Vai tu viņam tici?
– Es nezinu, – es nopūtos. – Es nezinu, ko domāt.
Nākamajā rītā es atkal atrados Centrālajā parkā, nespēdama aiziet bez atbildēm. Es apsēdos uz tā paša soliņa, uz kura biju runājusi ar Džeikobu, un galvā atkārtoju mūsu sarunu. Man vajadzēja atbildes.
Es izvilku telefonu un piezvanīju tētim.
– Nina? Kas notiek? – Viņa balss bija saspringta.
– Es satiku Džeikobu, – es teicu, kad dzirdēju, kā viņš aiztur elpu.
– Šis vīrietis uzdrošinājās parādīties? – Tēvs aukstasinīgi sacīja.
– Viņš teica, ka jūs pavēlējāt viņu nolaupīt, – es izspruku.
Iestājās gara pauze.
– Es neliku viņa nolaupīšanu, Nina, – viņš beidzot teica, bet viņa balsī bija dzirdama aizstāvība. – Es devu viņam naudu, lai viņš tevi atstātu mierā. Viņš to paņēma.
Mana pasaule ir sabrukusi.
– Ko tu teici?
– Viņš nebija tev līdzīgs, – tēvs uzstāja. – Es to darīju, lai aizsargātu tevi.
– Tu visu izpostīji! – Es kliedzu, acīs ieplūstot asarām. – Tu sagrāvi manu iespēju būt laimīgai!
– Nina, es darīju to, ko uzskatīju par pareizu, – viņš teica, bet es jau biju atmetusi zvanu, man drebēja rokas no dusmām.
Mēģinot aptvert gan tēva, gan Džeikoba nodevību, es aizsniedzos līdz somai, lai piezvanītu Ērikam, un sastingstu.
Mans maks bija pazudis.
Sapratne mani pārsteidza kā zibens spēriens. Džeikobs to bija nozadzis, kad atstāju somu uz soliņa.
Mana uzticība bija pilnībā sagrauta. Vai katrs stāsts, ko viņš man stāstīja, bija tikai kārtējie meli? Kā es varēju būt tik naiva?
Es sēdēju uz soliņa, manā dvēselē plosījās sāpes, dusmas un dziļa nodevības sajūta – gan no vīrieša, kuru reiz biju mīlējusi, gan no mana paša tēva.
Garāmgājējs apstājās un jautāja:
– Vai ar jums viss kārtībā?
Es piespiedu sevi smaidīt, lai gan tas bija tukšs.
– Ar mani viss būs kārtībā, – atbildēju, pieceļoties, gatava aizmirst pagātni.
Izejot es zināju, ka nevaru mainīt notikušo, bet varu izlemt, kā dzīvot tālāk. Bija pienācis laiks atjaunot savu dzīvi un atstāt pagātnes nodevības tur, kur tām ir vieta – ēnā.
