Protams, viņš nerok rokas tieši atkritumu tvertnē-viss ir kārtīgs. Viņš ar nūju izspiež atkritumu maisus, skatās, kas atrodas zem tiem. Ja zvana, tas nozīmē, ka burka vai vāks.
Uz pleciem viņam ir blīvs maiss ar “piecu” plāksteri-nobružāts, bet joprojām stiprs.
– Šis bērns atkal miskastē farts! Pilnīgi apdullināts! – Tante Nadija kliedza no trešā stāva, izbāzusies pa logu halātā. – Viņš, Paskaties, ieskatās. Vai mums šeit ir kāds ubagu izgāztuve?
Saša pat neapgriezās. Vienkārši izvilka alvu no kukurūzas apakšas un ielika maisā.
– Atkal nodod, iespējams, uz “čipsiem”! – kaimiņš šņukstēja, attālinoties no loga. – Vecāki, debesis, dzērāji.
Un viņa vecāki nav dzērāji. Mamma strādā pastā-no rīta līdz vakaram. Tētis jau sen ir aizgājis. Vecākā māsa ir mājās ar mazuļiem. Ģimenē ir pieci-un kaķis, arī nav savs, ir klaiņojošs. Kā tas ir sastopams.
Puisim ir vienpadsmit gadu. Vārds Ir Aleksandrs. Viņš gandrīz nenodod bankas.
Agrāk, tiesa, visu aizveda uz uzņemšanas punktu. Tur tēvocis ar bārdu paņēma metāllūžņus, saskaitīja sīkumus un apstiprinoši pamāja ar galvu:
– Labi darīts puisis. Nevajag slinkot.
Iznāca divdesmit rubļi, dažreiz trīsdesmit. Par šo naudu Saša nopirka maizi, ziepes, makaronus. Dažreiz-šokolādes tāfelīte, bet reti. Vairāk pēc nepieciešamības.
– Kāpēc Tu esi viens? – tēvocis reiz jautāja. – Vecāki zina?
– Protams, – Saša pamāja ar galvu. – Mēs esam komanda.
– Kas ir komandā?
— Visi. Ģimene. Es – par dzelzi, mamma-par algu, māsa-par kārtību.
Tēvocis smējās:
– Vai Jums Tāda ir organizācija?
– Nu jā. Daudzfunkcionāls.
Viņš rakņājas atkritumos kāda iemesla dēļ. Viņš klausās, vēro, atceras.
Katrai vecai sievietei ir savi ieradumi: kas ko izmet. Nadijai ir dzelteni maisi ar caurumiem, ticībai — iesaiņoti avīzēs, Pēterim, kurš ilgu laiku nav iznācis, parasti ir kastes caur kaimiņiem.
Un katram atkritumam ir sava skaņa. Skaļi kliedza-Tas nozīmē kaut ko smagu. Tas viegli čīkstēja – visticamāk, burka vai vāks.
Viņš meklē īsto.
Bet reiz es nedzirdēju atkritumus.
Bija apmēram četras dienas. Stāvēja pie konteinera, skatījās iekšā. Vējš atnesa smakas – dažus izbalējušus mandarīnus, nedaudz kaķu barības. Un pēkšņi-skaņa. Nav parasts. Nevis kritiens, bet it kā kaut kas būtu nokritis. Dzīvs.
Viņš iesaldēja. Klausīties.
Klusums. Tad atkal-nedaudz dzirdams čaukstēšana. Un nedzirdīgs vaids.
Saša apbrauca stūri, paskatījās zem otrās ieejas kāpnēm-tur gulēja sieviete. Tāpat kā lupatu lelle. Bāla, acis vaļā, bet neko neredz.
Viņš viņu atpazina. Tā bija tā pati vecmāmiņa, kas reiz viņam uzdāvināja piezīmju grāmatiņu.
Tas notika pirms diviem gadiem. Saša gāja no skolas, saplēsa mugursoma, grāmatas izkrita. Viņš sēdēja uz pakāpieniem. Viņa gāja garām.
– Nomests?
– Jā.
– Un kur ir tava piezīmju grāmatiņa?
– Papīrs beidzās. Es tagad rakstu melnrakstā.
Viņa izņēma no somas jaunu-biezu, lineālu, pilnīgi tīru un vienkārši atdeva:
– Ierakstiet dzīvi no tukšas lapas. Pagaidām dod.
Tad viņš līdz galam nesaprata, kāpēc viņa to darīja, bet paņēma arī krastu.
Tagad viņa gulēja bezsamaņā. Saša izņēma tālruni-vecu spiedpogu, ar lukturīti. Signāls netika uztverts. Līdz simts metru mājai.
Viņš skrēja.
Mamma ilgi nevarēja saprast, kas noticis, tad viņa iemeta maisu un izsauca ātro palīdzību. Un Saša atgriezās pie vecmāmiņas. Viņš uzlika kabatlakatu uz vaiga-to pašu, ko viņa savulaik izmeta no balkona, nevis nodeva. Viņš to nepadeva.
– Ūdens staigātu-sieviete čukstēja.
Viņš izņēma no mugursomas nelielu ūdens pudeli un uzmanīgi turēja to pie lūpām.
Pēc desmit minūtēm ieradās ātrā palīdzība. Ieeja bija slidena, nestuves tika ievestas ilgu laiku.
“Cukurs nokrita,” sacīja ārsts. – Labi, ka pamanījāt. Nedaudz vairāk-un būtu par vēlu.
Saša klusēja. Viņš nepamanīja. Viņš dzirdēja.
Nākamajā dienā viņš ieradās pie viņas durvīm.
Kaimiņš atvēra-tas, kurš atvēra pili. Durvis bija nedaudz atvērtas. Saša pieklauvēja.
– Tas esmu es vakar tevi atradu.
Vecmāmiņa gulēja gultā ar pilinātāju. Televizors darbojās, reklāmas šņāca fonā.
– Vai tas esi tu? – viņa čukstēja. – Es uzzināju. Uz zābakiem.
Viņš paskatījās uz savām zilajām kedām ar nolobītām zeķēm.
– Es domāju, varbūt jums tas ir vajadzīgs.
Viņa vāji pamāja ar galvu, it kā tas būtu vesels varoņdarbs.
Viņš pie durvīm nolika maisu. Tajā-zupas burka, cepumu iepakojums, skaitītājs (Saša to noformēja pēc sertifikāta, pats devās uz aptieku) un divi āboli.
“Es šodien nepadevos,” viņš teica. – Vienkārši samontēts. Vakar arī nepadevās.
Viņa pastiepa roku-nevis pret maisu, bet pret to. Pieskārās viņa plecam.
– Paldies jums par piezīmju grāmatiņu.
– Jūs pats to man iedevāt.
– Un tu-pierakstīji.
Pagalmā neviens nesaprata, kur pazuda soma. Kāpēc Saša vairs nemudina miskasti.
Un tad viņi sāka pamanīt – viņš ienāk otrajā ieejā, iznāk ar tukšu termosu. Un smaida. Reti, bet patiesi.
– Viņš tagad ir pārcēlies pie viņas, vai ne? – Tante Nadija ņurdēja. – Varbūt viņa viņu patvērusi?
— Vai, gluži pretēji, viņš viņu patvēris, – vecmāmiņa Vera mierīgi atbildēja. – Kas zina, kurš kuru izglābj.
Pēc divām dienām durvis viņai atvēra viņa pati.
Ne kaimiņam. Nav medmāsa. Viņš.
Kluss, bez turpmākas piepūles, it kā tā tam vajadzētu būt. It kā vienmēr būtu: viņš nāk-viņa gaida.
Saša stāvēja ar iepakojumu. Iekšpusē ir maize, biezpiens un baterijas. Viņa mēdza garāmejot pieminēt, ka tālvadības pults nedarbojas-un viņš to atcerējās.
– Tu atkal ēdi-viņa sāka, bet iestrēga. Un Saša jau devās uz virtuvi, uzmanīgi sakārtoja pirkumus vietās. Uzmanies kā mājās-bet bez liekas pārliecības.
– Aptiekā jums jāpieiet analīžu rezultātiem. Es ierakstīju piezīmju grāmatiņā. Uz astoto.
– Kurā piezīmju grāmatiņā?
Viņš to ieguva-lineālā. Tīrs Reiz, tagad rakstīts līdz pēdējai rindai. Pirmajā lapā-uzraksts:
«Piezīme. Vissvarīgākais. Kas kam vajadzīgs. Ko nedrīkst aizmirst.»
– Es šeit visu rakstu. Lai neko nepalaistu garām. Jūs esat pirmais. Pēc “pērciet kartupeļus”.
Viņa pasmaidīja. Pirmo reizi plaši-tā, ka kļuva redzams, cik mīksta bija viņas seja pirms grumbām un Gadiem.
Saša sāka regulāri ienākt. Ne katru dienu, bet gandrīz. Dažreiz vienkārši sēdēja. Dažreiz es skaļi lasīju no avīzēm.
“Viņi tur domē atkal kaut ko apspriež,” viņš lasīja. – Redzi?
“Es saprotu,” viņa kurnēja. — Tikai ieguvumi no tiem, piemēram, no kazas piena.
– Izskatās, ka jūs viņus jau sen pazīstat.
Viņa smējās.
Viņš atnesa – viņa baroja.
Viņš stāstīja-viņa ieteica.
Viņa ir vecmāmiņa Vera. Viņš ir tikai Saša. Bez patronimitātes, bez uzvārda.
Neviens viņus oficiāli nesaistīja, bet katram tagad bija durvis, kuras varēja droši atvērt.
Nadija atkal izlēca pa logu, bet viņa vairs nekliedza — viņa tikai neapmierināti čukstēja:
– Nāk, iet. Kā dzīvo.
– Vai varbūt viņš dzīvo, – kaimiņš atzīmēja no piektā stāva. – Tādā nozīmē, dzīvs. Tā nāk.
– Paskaties, kā par viņu rūpējas! Tāpat kā kaut kāds kārtības sargs. Un kur ir vecāki?
– Mamma strādā. Visas dienas. Es redzēju. Viņa stāv pastā, un viņa lido garām kā lode. Noteikti ne rūpes.
– Tātad viņš tagad ir gan tur, gan šeit?
– Kur tu esi?
Ar to saruna beidzās. Gandrīz.
Reiz ticība teica:
– Es domāju, ka jūs dažreiz varat palikt. Man ir maza istaba, bet ir vieta. Jums ir atslēga. Man ir tēja. Jums ir uzņēmums. Kompensācija. Nebaidieties, es to nerakstīšu.
Saša samulsa, bet pamāja ar galvu.
Kopš tā laika dažreiz ir palicis.
Ne tāpēc, ka mājās būtu slikti. Un tāpēc, ka labi-arī šeit.
Jaunajam gadam viņš atnesa Ziemassvētku eglīti. Protams, ne īsts — mākslīgs, no veikala ar atlaidēm un”sīkām laulībām”.
– Kāpēc? – ticība bija pārsteigta.
– Jums iepriekš nebija. Es atceros. Pagājušajā gadā netika likts.
– Es domāju, ka tas vairs nav mans.
– Nu, lūk. Atgriezties.
Likt. Rotājumi-izgriezti no kartona, vizulis – no vecām lentēm. Bumbiņas – no folijā ietītām spuldzēm.
“Tagad man ir mazdēls,” sacīja vecmāmiņa.
– Uh. Tikai neoficiāls.
– Labāk tā. Tie-oficiālie-jau sen aizmirsa, kur es dzīvoju.
– Un es pierakstīju.
Pavasarī Vera atkal saslima. Tas ir labi, bet grūti – galva griežas, kājas ir vājas. Saša sāka palikt biežāk. Dažreiz viņš gulēja tieši uz grīdas, uzliekot jaku. Viņa kurnēja-bet ne nopietni.
– Tu gulēsi kā kaķis-tāds būsi.
– Jā, man nav žēl. Viņi saka, ka viņiem ir deviņas dzīvības. Man būtu vismaz divi.
Viņš vārīja viņai zupu, palīdzēja veikt grāmatas uzlādi, lasīja ziņas, pārbaudīja zāles. Atnāca medmāsa-jautāja:
– Kas tu esi?
— Radinieks.
– Pēc dokumentiem?
– Pēc piezīmju grāmatiņas.
Reiz viņa teica:
— Es droši vien ilgi neizturēšu. Tāpēc nebaidieties.
– Nesaki tā.
– Kā? Mēs baidāmies no visiem vārdiem, un tad klusums ir briesmīgāks. Kad esat tuvu — vieglāk.
– Es esmu blakus. Bija un būs.
Viņa pamāja ar galvu.
– Vai tad jūs atgriezāties Piezīmju grāmatiņas dēļ?
– Ne tikai.
– Kāpēc vēl?
– Jo tu mani nebaidīji.
– No kā jūs baidāties?
– Es biju viss miskastē. Netīrs. No atkritumu tvertnes.
Ticība uzlika roku uz viņa plaukstas.
— Tu neesi no miskastes. Tu esi no dzīves. Un dzīve ne vienmēr ir skaista, bet reāla.
Maijā viņa nomira. Klusā. Māja. Saša bija blakus.
Kaimiņi raudāja. Kāds atnesa ziedus, kāds-ēdienu. Atnāca sociālā darbiniece:
– Kas nodarbosies ar reģistrāciju?
Saša piecēlās, pacēla piezīmju grāmatiņu. Pēdējā lapā-kārtīgi uzrakstīts:
“Es novēlu: ne ar lietām, ne ar naudu. Nododiet šo piezīmju grāmatiņu kādam, kurš zina, kā dzirdēt — dziļāk nekā parasti. Ļaujiet viņam turpināt rakstīt.»
Viņš to atdeva savai māsai, deviņus gadus vecai. Viņa teica:
– Es vēl nezinu, kā tā rakstīt.
— Iemācīties. Galvenais ir klausīties.
Vasarā viņš atkal tika redzēts netālu no miskastes.
– Atkal viņš savāc burkas, – Nadija murmināja. – Kāds cilvēks?
Bet šoreiz neviens netiesāja.
Viena no vecmāmiņām pamāja ar galvu un piebilda:
– Un pēkšņi kādam atkal būs nepieciešama piezīmju grāmatiņa?
