Arina vienmēr ir bijusi klusa. Bet ne tāpēc, ka viņa baidījās runāt vai jutās vientuļa. Viņas klusums bija apzināts kā elpa, kā pauze pirms vārda, kas patiešām ir vērts teikt. Viņas ģimenē runa tika novērtēta nevis pēc daudzuma, bet gan pēc svara. Katram vārdam bija jābūt nozīmei. Un, ja to varētu aizstāt ar klusumu, labāk klusēt.
Viņas tēvs bija militārpersona, bijušais virsnieks, kurš zināja izturību, pacietību un precizitāti. Māte ir džudo trenere, sporta meistare, kura mācīja, ka patiesais spēks nav vispirms iesist, bet gan spēt noturēties līdz pēdējam. Viņu mājās bieži skanēja devīze: “runājiet tikai tad, kad vārdi ir svarīgāki par klusēšanu.” Viņš Arinai kļuva ne tikai par frāzi, bet arī par dzīves nostāju.
Kopš bērnības viņa klausījās pieaugušo sarunas. Tēvs stāstīja, kā mācībās nācās stundām ilgi gulēt bez kustības, pat uzmanīgi elpot, lai nenodotu savu vietu. Māte dalījās domās, ka duelī uzvar nevis tas, kurš pirmais sit, bet gan tas, kurš spēj izturēt neatkarīgi no tā. Šie stāsti bija daļa no viņas audzināšanas. Viņi tajā veidoja izpratni, ka spēks nav nežēlības izpausme, bet gan kontrole pār sevi, domas skaidrība un vēlme rīkoties īstajā brīdī.
Kopš četru gadu vecuma Arina zināja, kā pareizi nokrist, lai nesabojātu locītavas. No pieciem es iemācījos izkļūt no vienkāršas saķeres. Līdz astoņiem viņa varēja sevi aizstāvēt,ja uzbrūk divi. Treniņš nebija grūts, tas bija slaids, pārdomāts kā šaha gabals. Nav liekas enerģijas. Tikai tas, kas nepieciešams. Tāpat kā elpa. Kā solis. Kā risinājums.
Skolā viņa bija parasta meitene. Ne līderis, ne skaistums, ne klases zvaigzne. Tikai Arina. Atturīgs, mierīgs, gandrīz neredzams. Līdz noteiktam brīdim neviens viņu īpaši nepieskārās. Viss mainās sestajā klasē. Toreiz vidusskolnieks, kurš nolēma, ka viņam ir tiesības uz visu, satvēra viņas roku gaitenī un piespieda viņu pie sienas ar vārdiem: “Hei, Skaistule, ejam pastaigāties?»
Arina nekliedza. Neraudāja. Nemēģināja aizbēgt. Viņa vienkārši darīja to, kas viņai tika mācīts. Skaidrs, ātrs, bez liekām kustībām. Izslīdēja, trāpīja-un puisis atradās uz grīdas. Bija daudz trokšņa. Vecāki tika izsaukti. Direktors kliedza, ka Arina apdraud citus bērnus. Ka tā nevar. Kas jākontrolē emocijas.
Tēvs mierīgi atbildēja:
– Viņa aizstāvējās. Ja jūs viņu aizsargātu, tas nenotiktu.
Pēc tam man bija jāmaina skola. Pārcelties. Sāciet no jauna. Jaunā vietā Arina apsolīja sev būt vēl klusāka, vēl mazāk pamanāma. Viņa gribēja vienkārši mācīties, brīvi elpot, nebūt varonei. Nepievērst uzmanību. Nekļūstiet par kāda intereses objektu.
Bet tieši šajā skolā viņu sajauca ar Sema upuri.
Viņš bija tas, no kā klasē baidījās un kurš tika uzklausīts. Pārliecināts, skaļš, dziedāja līdzi uzņēmumam. Viņa iecienītākais noteikums bija:”Ja tu nesmejies par maniem jokiem — tu neesi savējais.” Un Arina nekad nesmējās. Tas viņu satracināja.
– Kas tu vispār esi? – viņš jautāja pirmajā dienā. – Pavisam jauna, kas staigā, it kā visiem šeit elpot būtu aizliegts?
Viņa neatbildēja.
– Hei, vai tu esi kurls?
Klusums.
Viņš nolēma, ka ir uzvarējis. Draugi pieslēdzās. Gāja ņirgāšanās, vārdu izsaukšana, iesaukas. “Klusā princese”, “pm”. Košļājamās gumijas matos. Joki visai klasei. Skolotāji izlikās, ka nekas nenotiek. Kāds pat pasmaidīja.
Arina turpināja klusēt.
Dažreiz vakarā Mamma skatījās uz viņu ar garu skatienu un jautāja:
– Viss ir labi?
Arina pamāja. Viņa deva sev vārdu tikt galā pati. Bez sūdzībām. Bez asarām. Tā, kā viņa tika mācīta.
Bet katru vakaru viņa trenējās. Ne atriebības, ne cīņas, bet gatavības labad. Jo dzīvē jūs nekad nezināt, kur un kad jums būs jāaizsargā sevi-ne tikai ar ķermeni, bet arī ar garu.
Pēc pāris nedēļām situācija saasinājās. Sema sāka garlaikoties. Viņam kļuva pārāk viegli. Viņš sāka gaidīt Arinu pie ģērbtuves. “Nejauši” uzsita plecu. Reiz viņš nogrūda pret sienu. Smīnēja:
– Tev droši vien patīk? Jūs klusējat. Tātad es piekrītu.
Viņa tikai salaboja mugursomu un aizgāja.
Viņas klusēšana nav bailes. Tā ir izvēle.
Tajā vakarā viņa trenējās ilgāk nekā parasti. Tēvs iegāja zālē, apsēdās uz soliņa, vēroja.
– Vai viņš tevi aizkustina? – viņš jautāja.
“Nav svarīgi,” viņa atbildēja. – Es pagaidām tieku galā.
“Labi,” viņš teica. – Jūs zināt noteikumus: nekad pirmais. Bet, ja tas sākas, nenožēlojiet.
Pagāja vēl nedēļa. Arina kavējās skolā: projekts, bibliotēka, palīdzība apkopējai. Iznāca vēlu. Gandrīz visi ir aizgājuši. Tas bija pelēks, auksts. Lapas virpuļoja zem kājām, vējš svilpa ausīs. Viņa devās uz pieturu, kad dzirdēja soļus aiz muguras. Balss. Sema un četri viņa draugi.
– Nu, pavisam jauna, nebaidies no tumsas? – viņš pasmīnēja. — Mēs tikai vēlamies runāt. Draudzīgs. Neviens neko sliktu nedarīs tikai atcerieties: klusums ir piekrišanas zīme.
Arina apstājās.
Nolika mugursomu uz zemes.
Novilka jaku.
Pīti mati.
Apgriezties.
– Ko, pārspēlēja filmās? – Leha iesmējās.
Septiņas sekundes.
Pirmais sitiens ir vēderā. Otrais ir plecā. Trešais ir ceļgalā. Ceturto viņa izmeta pāri augšstilbam. Piektajam pat nebija laika pacelt rokas.
Sema stāvēja šokā. Viņš paskatījās uz viņu tā, it kā būtu redzējis pirmo reizi. It kā sapratu, ka kļūdījos.
– Tu ēd, kas tu vispār esi?!
Arina mierīgi uzvilka jaku, pacēla mugursomu un atbildēja:
– Es esmu tā, kurai nevajadzēja pieskarties.
Viņa aizgāja. It kā nekas nebūtu noticis.
Nākamajā dienā skola bija ārkārtīgi klusa. Sema nebija. Viens no viņa draugiem nāca ar zilumu zem acs. Otrs ir ar pārsēju uz rokas. Skolotāji klusēja. Bet viedokļi ir kļuvuši atšķirīgi. Rūpīgi. Cienīta.
Arina sēdēja uz aizmugurējā Galda. Kā parasti. Kā vienmēr. Rakstīt. Skatījās uz priekšu. Es nevienu nemeklēju. Es nebaidījos no neviena.
Neviens viņu vairs nav ķircinājis. Neviens nejokoja. Tikai vienu reizi skolotāja čukstēja, ejot garām:
– Labi, ka mums Tu esi.
Arina neatbildēja.
Pēc mēneša skolā ieradās pavisam jauna-Sveta. Trausla, balss ir smalka, izskats ir satraucošs. Pārtraukumā pie viņas vērsās tas pats puisis:
– Nu, kāds ir tavs vārds, Skaistule?
Pirms Sveta varēja atbildēt, tuvumā atradās Arina. Vienkārši nāca klajā. Es paskatījos acīs. Un ar to pietika.
– Visi, visi, mēs jokojām, – puisis nomurmināja.
Sveta skatījās uz viņu ar apbrīnu.
“Jūs viņu nesitāt,” viņa vēlāk teica.
– Nē, – Arina atbildēja. – Dažreiz pietiek tikai stāvēt.
Kopš tā laika daudziem viņa ir kļuvusi par piemēru. Nevis “foršs ” vai” kaujas ” — bet īsts. Viņa tika lūgta pēc padoma, pēc atbalsta, pēc spēka. Un viņa deva galveno-ticību sev.
Gadi ir pagājuši. Arina uzauga. Viņa absolvējusi koledžu. Pārcēlās uz citu pilsētu. Bet agrāk vai vēlāk viņa atgriezās. Viņa atgriezās nevis kā skolniece, bet gan kā sieviete, kas zina, ko vēlas.
Viņa atvēra meiteņu pašaizsardzības sadaļu. Pirmajā mēnesī tika uzņemti 76 studenti. Katrs nāca ar savu vēsturi. Kāds klusēja kā Arina. Kāds kliedza-no bailēm. Bet visi meklēja atbalstu.
Arina mācīja ne tikai sevi aizstāvēt. Viņa mācīja, kā turēt muguru taisni. Noteikt robežas. Klusēt – kad vārdi neko nemainīs. Un runāt-kad ir pienācis laiks.
Kad žurnālists viņai jautāja:
– Kāpēc jūs neizmantojāt savu spēku atriebībai?
Viņa atbildēja:
– Jo patiesais spēks ir tad, kad tu vari sist, bet tu to nedari. Kad jūs izvēlaties nevis atriebties, bet cieņu. Jo tu esi augstāks.
✦ Galīgā doma
Klusums nav vājums. Tā ir pauze pirms izvēles. Un, ja meitene klusē-varbūt viņa tikai gaida, kamēr jūs vairs neesat stulba.
