Dina peldmētelis popped no ieejas:
– Pasha, atgriezies! Kur tu ej?
– Makšķerēšanai! – vīrs aizkaitināti pameta un aizbrauca.
– Katru dienu aizbēg! Kā sauc Tavu “makšķerēšanu”?! – viņa kliedza caur asarām.
Draudzene Lūsija, kas gāja garām, mēģināja mierināt:
– Sasalsti, Dīn. Kas notika?
– Pasha vēlas aiziet. Mēs pastāvīgi cīnāmies. Šodien es ierosināju doties pie dziednieces Martas, un viņš atkal aizbēga!
– Nu, velti. Neuzticieties interneta šarlatāniem. Vai Pāvils saka, ka mīl tevi?
– Viņš saka, Bet es redzu, kā viņš sajaucas ar brāļadēliem. Jūtu – atradīs citu, kam būs bērni. Bet man nebūs…
Lūsija ieteica sevi neuzvilkt, bet Dina nevarēja nomierināties. Kopš nesen viņa jutās nevajadzīga – pēc neauglības diagnozes viņas dzīve zaudēja jēgu. Pāvils atbalstīja, teica, ka tas nav svarīgi, ko var adoptēt. Bet Dinas galvā skanēja tikai viena lieta:”viņš aizies.”
Laika gaitā viņa sāka veidot ainas par sīkumiem, vainojot savu vīru. Atbildot uz to, Pāvils klusi vāca piederumus un devās “makšķerēt”. Aizdomās par nodevību Dina savā mugursomā paslēpa balss ierakstītāju.
Vakarā Pāvils atgriezās vēlu-slapjš, noguris, bez zivīm. Mugursoma bija mitra, bet balss ierakstītājs izdzīvoja. Viņa klausījās ierakstu: vispirms viņas pašas kliedzieni, tad klusums, mazliet mūzikas un pēc tam Pāvila balss:
– Sveiki, Tante Gal. Kā Dimka?
– Paldies, Pasha, bet nekas vairs nepalīdzēs, tikai lūgties…
Dina iesaldēja. Izrādās, ka viņš devās pie slimas tantes un mirstoša brāļa. Tad ierakstā atskanēja bērnu balss:
– Tēvocis Pasha, aizved mūs makšķerēt!
– Jūs nevarat, jau ir par vēlu, – viņš smējās. – Vai atceries tanti Dīnu?
– Protams! Viņa ir skaista un laipna. Un tu viņu mīli?
— Ļoti. Tikai viņa kaut kā netic…
Asaras lija pār Dinas vaigiem. Kā viņa par viņu varēja šaubīties? Pēc brīža ienāca Pāvils:
– Ko tu raudi?
– Tikai ah es biju stulba. Piedod man, ” viņa čukstēja, apskaujot viņu.
Viņš atklāja, ka Oļegs, viņa brālis, atrodas slimnīcā, un izredžu nav. Un tam ir divi bērni. Viņu māte aizbēga uz ārzemēm un atteicās no tām.
— Ja ar Oļegu notiks vissliktākais Ali, – iesāka Pāvils.
– Es zinu, uz ko tu ved. Mēs paņemsim bērnus, ” stingri sacīja Dina. – Viņiem nevajadzētu iekļūt bērnu namā.
Pāvils atviegloti nopūtās:
– Es zināju, ka tu tā teiksi. Tu man esi brīnums.
Pēc pāris dienām Tante Galja piezvanīja: Oļegs nomira. Pāvils un Dina nekavējoties noformēja Vika un Antona aizbildnību. Viņu ģimene sāka jaunu dzīvi-ar bērnišķīgiem smiekliem, raizēm un siltumu, kas Dinai tik ļoti pietrūka.
Tante Galja atteicās pārcelties pie viņiem: “tās ir mana dēla mājas. Es palikšu šeit, kamēr varu stāvēt uz kājām.”
Tagad viņi kopā ar ģimeni apmeklē viņu un Oļega kapu. Pāvils, skatoties uz pieminekli, vienmēr saka:
– Nu, brāli, tavi bērni ir labās rokās. Mēs viņus mīlam. Mīlestība.
