Es tiku izmests no mājas 17 gadu vecumā grūtniecības dēļ-un tas bija postoši. Bet pēc 12 gadiem mana atsvešinātā māte parādījās uz sliekšņa, asarās un izmisumā. Es viņu ielaidu un velti.
Es skaidri atceros šo dienu. Man bija 17 gadi, kad teicu mātei, ka esmu stāvoklī. Mūsu greznajā viesistabā viņas seja dusmās kļuva sarkana.
– Bērns? No Maikla?! – viņa izspļāva Mana puiša vārdu kā indi. – Vai jūs vismaz saprotat, ko cilvēki teiks? Jūs mūs apkaunojat!
Es centos turēties: – mēs ar Maiklu tiksim galā. Viņš meklē labāku darbu…
– Darbs? — viņa smējās bez prieka. – Šis zēns no Autoservisa! Jūs varētu izvēlēties dēlu kādu no mūsu draugiem, ārstu, advokātu ali a izvēlējās mehāniķis!
– Māmiņ, lūdzu…
– Nē, Karolīna. Jūs to sabojājāt. Jūs to izvēlējāties — tagad dodieties prom un dzīvojiet ar šo savu izvēli staigāt bet ne šajā mājā!
Es aizrījos. – Ko?..
– Sakravājiet mantas un izkāpiet. Tu man vairs neesi meita.
Šie bija pēdējie vārdi, ko dzirdēju, pirms tajā naktī devos prom ar mugursomu aiz pleciem.
12 gadus es par viņu nedzirdēju ne vārda. Bet Maikls pierādīja, kā viņa kļūdījās: viņš strādāja trīs darbus, pabeidza vakara kursus, izveidoja savu celtniecības uzņēmumu. Tagad viņa firma ir viena no lielākajām pilsētā. Mēs iegādājāmies sapņu māju-lielu savrupmāju ar pagalmu mūsu bērniem Итanam un Lilijai. Un kāzas bija kā no pasakas.
Es bieži domāju, vai ir vērts veidot attiecības ar māti bērnu labā. Galu galā viņi ir pelnījuši zināt vecmāmiņu, vai es to domāju iepriekš.
Pirms mēneša mēs ar bērniem spēlējāmies pagalmā. Rudens ir tikko sācies, kļavu lapas jau ir dzeltenas. Итans, kuram ir 11 gadi, vajāja 8 gadus veco Liliju, un es izlikos, ka nevaru viņus noķert. Blakus skrēja mūsu aitu suns Hercogs, vienmēr modrs.
Pēkšņi Hercogs sasprindzinājās un rēca. Mēs paskatījāmies uz piebraucamā ceļa pusi. Melnais apvidus auto piebrauca pie mājas-Maikls atgriezās ar bārbekjū iepirkšanos. Bērni steidzās pie viņa.
– Tēt! – Lilija kliedza, apskaujot viņu.
– Sveika princese! – viņš viņu pacēla, tad uzsita Итanam pa plaukstu. – Vai vēlaties palīdzēt iekurt uguni?
– Jā! – dēla acis iedegās.
Bet tad Maikls sastinga, skatoties aiz muguras. Es pagriezos-un dzirdēju pazīstamu balsi:
— Carolina…
Mana māte stāvēja pie balta žoga, saburzītā vecā apģērbā, ar pelēkiem, nekārtīgiem matiem. Viņa izskatījās salauzta.
– Vai mani mazbērni ēda? – viņas acis piepildījās ar asarām, kad viņa paskatījās uz bērniem.
Maikls stāvēja man blakus, viņa roka apvilka manu vidukli. Bērni ar pārsteigumu skatījās uz svešinieku.
Man vajadzēja aizcirst durvis viņas priekšā. Bet es joprojām viņu mīlēju. Tāpēc es viņu ielaidu mājā.
Vakarā mēs kopā vakariņojām. Māte raudāja, runāja, cik nožēloja, kā vēlas veidot attiecības. Bērni viņu piesardzīgi iztaujāja. Likās, ka viss uzlabojas.
Bet tajā pašā naktī mani pamodināja hercoga miza. Es devos lejā un ieraudzīju atvērtas durvis. Ielu lampu gaismā mirgoja figūra, kas ložņāja līdz vārtiem.
Tā bija mamma-ar mugursomu uz pleca, ar kuru es aizgāju no mājas pirms 12 gadiem. Viņa nozaga naudu un rotaslietas no atvērtā seifa.
Mēs uz sekundi satikāmies ar acīm. Hercogs rēca, bet viņa izlēca aiz vārtiem un pazuda tumsā.
Es iesaldēju. No aizmugures atskanēja Maikla balss:
– Es atstāju seifu atvērtu ar nolūku. Man vajadzēja zināt, vai viņai var uzticēties.
Asaras izplūda no manām acīm.
– Nekad neatgriezies, – es čukstēju tukšumā.
Šeit es redzēju bērnus. Итans apskāva liliju, aizstāvot viņu, kā Maikls vienmēr mani aizstāvēja.
– Mammu, vai viss ir kārtībā? – dēls jautāja.
Es paskatījos uz viņiem un pasmaidīju caur asarām.
Jā. Jo viss, kas man bija vajadzīgs, jau bija tur.
