Pēc trīs mēnešu komandējumiem es atgriezos mājās Ziemassvētku vakarā, gaidot, kā pārsteigšu Sāru un zēnus. Aizmugurējā sēdeklī ir dāvanas: Tomija raķešu modelis, Džeika mākslas piederumi un vintage Sāras kaste.
Pie mājas ieejas pamanīju Ziemassvētku gaismas un rotājumus — Sāra šogad centās. Bet garāžas durvis bija nedaudz atvērtas, kas man šķita dīvaini. Sāra vienmēr ir uzraudzījusi drošību.
Kad es apstājos, automašīnā ieraudzīju divus mazus siluetus-Tomiju un Džeiku. Viņu acis paplašinājās.
– Tēt? Jums nevajadzētu būt mājās! – Tomijs čukstēja.
– Ko jūs šeit darāt? – es jautāju, trauksme pieauga.
“Mamma teica, ka ir aizņemta ar kādu vīrieti, un lika mums gaidīt,” sacīja Džeiks.
Dēlu vārdi mani skāra kā muca. Es atcerējos, cik dīvaini Sāra rīkojās pa tālruni. Vai viņa mani krāpj?
“Ejam,” es teicu balsī, kurā centos slēpt spriedzi. — Mēs ejam iekšā.
Māja bija daļēji tumša, bija dzirdamas balsis. Smiekli no vīrieša un Sāras. Mēs devāmies uz dzīvojamo istabu — es atvēru durvis.
– Pārsteigums! – atskanēja atpakaļ.
Istaba iedegās gaismā. Vecāki, kaimiņi, draugi-visi bija šeit. Virs kamīna karājās reklāmkarogs “Welcome home”, gaisā virmoja pikanta sidra aromāts.
Sarah steidzās Co
