Mollijas dzīve nekad nav bijusi vienkārša. Viņas astoņus gadus vecais dēls Tomijs, kura uzvedība arvien vairāk kļuva par problēmu, joprojām bija galvenā problēma. Biežas Pārcelšanās vīra Naijas nestabilā darba dēļ neļāva Tomijam pielāgoties. Viņš kļuva intraverts, cīnījās skolā, zaudēja draugus.
Vakariņās tajā vakarā valdīja klusums. Nija, nokaitināta, kritizēja ēdienu un atkal pārmeta Mollijai:
– Kāpēc Tu nevari likt savam dēlam uzvesties normāli?
Mollija saruka iekšā. Naija nekad nesauca Tomiju par mūsējo. Lai gan viņi bija kopā daudzus gadus, viņš nekad nepieņēma zēnu.
Vēlāk atskanēja zvans no skolas. Direktore Kolinsas kundze atklāja, ka Tomijs atkal pārkāpa disciplīnu. Viņa uzvedība draudēja ar izraidīšanu. Mollija zināja-tā ir viņu pēdējā skola. Ja Tomijs tiks izslēgts, būs gandrīz neiespējami atrast jaunu.
Nākamajā dienā viņa ieradās skolā uz tikšanos. Tomijs bija kopā ar viņu. Direktora kabinetā viņas sirds iestrēga: blakus direktorei stāvēja vīrietis, kuru viņa uzreiz atpazina — Kristiāns. Viņas bijušais. Tas, kurš kādreiz aizgāja.
Tagad viņš bija Tomija skolotājs.
Sanāksmē direktore brīdināja: vēl viens pārkāpums-un Tomijs tiks izslēgts. Mollija lūdza pēdējo iespēju. Kristiāns klusēja, bet viņa skatiens radīja pārsteigumu un satraukumu.
Pēc tikšanās, pie automašīnas, Kristiāns viņu sauca.
– Mollija… pagaidi.
Viņa lika Tomijam iekāpt automašīnā un pagriezties. Kristiāns runāja klusi, ar nožēlu:
– Es biju muļķis, Kad aizgāju. Bet tagad, redzot Tomiju Ali, es saprotu, ko esmu zaudējis. Viņš ir mans dēls, vai ne?
Mollija nekavējoties neatbildēja. Viņa gribēja aizmirst pagātni. Ar Naidžu viņa veidoja dzīvi. Bet patiesība bija tāda, ka Naija netika galā – ne kā vīrs, ne kā tēvs.
Kristiāns turpināja:
— Es nelūdzu jums kaut ko lielu. Es tikai gribu būt blakus. Palīdzēt Tomijam. Dodiet viņam to, kas viņam pietrūkst.
Mollija nezināja, ko teikt. Viņš nelūdza visu mainīt-tikai iespēja būt daļa no viņu dēla dzīves.
Pēc atgriešanās mājās vēlu vakarā Mollija atrada Naiju Piedzērusies uz dīvāna. Istabā smirdēja alkohols un vilšanās. Viņš atkal zaudēja darbu un, kā parasti, noslīka pudelē, nevis risinājumos.
Mollija ieveda Tomiju guļamistabā, pēc tam paskatījās apkārt. Dzīvoklis bija pārblīvēts, mazs, it kā atspoguļotu visu, ko viņi pārdzīvoja. Viņa zināja: ir pienācis laiks.
Tajā naktī Mollija savāca somas. Viņa uzmanīgi pamodināja Tomiju.
– Ejam, bērniņ. Mēs ejam prom.
– Kur, mammu? – viņš miegaini jautāja.
– Tam, kurš Par mums rūpējas. Kurš vēlas būt blakus.
Kad viņi izgāja naktī, Mollija juta, ka kopā ar durvīm aiz muguras aizveras arī viņas vecās dzīves galva. Priekšā ir jauns sākums. Viņai. Un Tomijam.
