Siltā maija dienā leva un Miša sēdēja laukumā ar Reksu-pūkainu alabajas kucēnu. Viņš priecīgi deva ķepu, apskāva un izklaidēja draugus. Miša klusi atzina, ka viņam nekad nav bijis suņa. Leva viņu apskāva: “bet tagad esmu es un rekss.”
Miša mājās gaidīja māti Marinu. Slimība pēc kritiena mainīja viņu dzīvi: zāles, aprūpe, klusums. Tēvs aizgāja. Viņi palika kopā un iemācījās izdzīvot, turoties viens pie otra.
Pēc pāris dienām Leva nāca skumji. Viņa tēvs aizgāja, un Inga ienāca mājā-auksta sieviete, kurai nepatika ne Leva, ne rekss. Viņam bija aizliegts pat staigāt ar suni. Tad Leva pazuda uz dažām dienām.
Miša, satraukta, agri no rīta devās uz laukumu. Un es redzēju: sieviete spilgtā šallē izvilka maisu no automašīnas un iemeta to upē. Miša metās ūdenī – maisā bija rekss, ar līmlenti attītu purnu. Viņš izglāba suni un atveda mājās.
Marina, uzzinājusi, ka tā ir levas mīļākā, ieteica atstāt kucēnu, līdz viņa to izdomāja. Nākamajā dienā Miša piegāja pie drauga mājas. Leva un viņas tēvs stāvēja uz lieveņa. Leva teica: “Tā ir Inga! Viņai nepatika rekss!”Hermanis, tēvs, šaubījās.
Šeit parādījās Miša:
– Es redzēju! Tā bija Inga. Viņa mēģināja noslīcināt Reksu!
Drīz piebrauca arī pati Inga. Hermans uzaicināja viņu uz māju un pēc 15 minūtēm atgriezās viens pats:
– Parādiet, kur atrodas rekss.
Marina viņus satika atturīgi. Hermans viņu atpazina-izrādījās, ka viņi mācījās kopā. Saruna plūda viegli, ar smaidiem. Un zēni Šajā laikā spēlēja ar Reksu, priecīgi, ka viņš ir dzīvs.
Vakarā Hermans ieteica:
– Svinēsim! Šodien mums viss sākās no jauna.
Zēni aizbēga pēc kāruma, Mājkalpotāja cepa pīrāgus. Pie galda bija jautri un silti. Inga pazuda no dzīves, it kā viņa nebūtu.
Vēlāk Miša un Leva iekārtojās istabā un runāja:
– Un, ja mūsu vecāki apprecētos? Mēs kļūtu par brāļiem, ” Miša sapņaini sacīja.
– Iemetīsim ideju, – Leva sazvērnieciski ierosināja. – Uzrakstīsim piezīmi: “mēs aizbēgām. Atgriezīsimies tikai tad, ja apprecēsities.”
Nākamajā rītā Hermans atrada piezīmi. Pasmaidīt:
– Nu, nav izvēles.
Viņš un Marina atrada puišus pagalmā, aiz krūmiem. Tie izlēca pretī.
“Es piekrītu,” sacīja Marina, skatoties Hermanim acīs.
– Hei, huligāni! – Tamāra Semenovna kliedza. – Pieaugušie vienojās. Nāc mājās!
Zēni skrēja, un rekss priecīgi lēkāja apkārt. Tajā brīdī šķita: dzīve atkal kļuva laipna.
