— Vai tu tici brīnumiem, Marija? — Fjodors apsēdās uz kāpņu pakāpiena, noslaukot sviedrus no pieres. — Vai tici, ka debesis atbild uz taviem lūgumiem?
— Es ticu darbam un neatlaidībai, — atbildēja Marija, pieskaroties viņa plecam un skatoties uz tālo ceļa galu. — Skaties…
Jūlija karstums bija kā izkusuši stikli. Kaut kāda sajūta, ka ciems ir miris zem dedzinošās saules. Tālāk par gaisu mirgoja divi bērnu silueti, kas lēnām tuvojās viņu mājai. Fjodors saskatījās un pievērsās. Divi zēni, kas turēja rokas kopā.
— Kuru tie ir? — Fjodors piecēlās. — Nekad viņus šeit neesmu redzējis.
Marija jau skrēja uz vārtiem. Viņas iekšienē kaut kas satrakojās — it kā pavisam plāna stīga, kas bija iestiepta gadiem ilgas gaidīšanas laikā pēc saviem bērniem, kas nekad neieradās. Bērnu skatieni bija zaudēti, viņu drēbes netīras, saplēstas. Viens zēns turēja rokās vecu rotaļlietu.
— Jūs no kurienes? Kur ir jūsu vecāki? — Fjodors jautāja.
Pēteris grozīja galvu, bet Vani skatījās uz galdu.
— Nezinām, — Pēteris teica. — Mēs tika aizvesti.
— Kas mūs aizveda?
— Onkulis, — atbildēja Vani čukstēdams. — Teica gaidīt šeit.
Marija sajuta, kā viņas sirds salūza. Viņi bija atstāti svešā ciemā, bez nekāda paskaidrojuma, bez ģimenes. Viņi tika atstāti, lai gaidītu tur, līdz kāds tos atrastu.
Fjodors nolēma ziņot attiecīgajām iestādēm. Vietējie sākumā bija piesardzīgi, bet ar laiku pierada pie zēnu īpašībām un iemācījās tos pieņemt.
Laikam ejot, Pēteris kļuva arvien vairāk par laimi ģimenē. Viņš varēja atcerēties jebkuru dziesmu, ko dzirdēja, un Vani kļuva par labu darbinieku lauksaimniecībā. Viņi kļuva par ģimenes stabu un darbiniekiem.
