– Tu tici brīnumiem, Marija? – Fēdor apsēdās uz verandas pakāpiena, noslaucot sviedrus no pieres. – Vai tici, ka debesīs reaģē uz taviem lūgšanām?
– Es ticu darbam un neatlaidībai, – atbildēja Marija, pieskaroties viņa plecam, un palūkojās uz ceļu. – Skaties…
Divi bērni, turot rokas, lēnām soļoja uz viņu mājām. Viņi izskatījās noguruši, kā izsistie ceļotāji.
– No kurienes jūs? – jautāja Marija, pietuvojoties bērniem.
– Mēs nezinām, – atbildēja Pēteris. – Mūs atveda un pateica gaidīt šeit.
Fēdor smagi nopūtās. Viņi šķita aizmirsti, pamesti svešā ciemā.
– Paliksiet pie mums līdz mēs atradīsim jūsu vecākus, – teica Marija.
Vakarā, kad bērni gulēja, Fēdor un Marija sēdēja uz verandas. Zvaigznes spīdēja debesīs. Fēdor piegāja pie Marijas.
– Ko mēs darīsim? – jautāja viņš. – Kāds viņus pie mums atveda.
– Varbūt tas ir brīnums, par ko tu jautāji no rīta, – atbildēja Marija.
