— Jūsu vīrs mani pieņēma darbā, — atkārtoja sieviete, lēnām ieejot istabā.
Justine pamirkšķināja acis, mēģinot saskatīt, kas notiek. Viņa bija vāja, bet ne apjucusi. Telpā valdīja smaga klusums — kā bieza sega, kas pārklājusi viņas līdzšinējo dzīvi. Tagad viņas priekšā stāvēja ne pazīstama sieviete ar klusu, gandrīz siltu balsi.
— Kāds ir jūsu vārds? — Justine spēja pajautāt.
— Madeleine. Madeleine Girard.
Vārds izklausījās pazīstams, bet viņa nespēja to saistīt ar kādu konkrētu atmiņu. Varbūt no sapņa, varbūt no kāda veca raksta.
— Kristofs… viņš nevarēja palikt? — jautāja Justine ar ironisku nokrāsu.
— Viņam… ir svarīgas lietas, kas jāsakārto, — atbildēja Madlēna bez sarkasma.
— Protams, — Justine čukstēja.
Madeleine piegāja pie gultas un rūpīgi apklāja viņas kājas ar segas malu. Viņas kustības bija precīzas, bez maiguma, bet arī bez vardarbības. Bija skaidrs, ka pagātnē viņa bija bijusi kas vairāk nekā vienkārša aprūpētāja.
— Vai jūs jau esat kopusi slimus cilvēkus? — jautāja Justine, cenšoties noslēpt trīcēšanu.
— Pēdējā laikā nē. Bet es zinu, kā rūpēties par kādu, kam vairs nav neviena.
— Un kas teica, ka man nav neviena?
Madeleine paskatījās uz viņu ar vieglu, gandrīz nemanāmu smaidu.
— Neviens nezvanīja. Neviens neatnāca. Kristofs aizbrauca, nepasakot, kad atgriezīsies. Bet jūs… jūs esat šeit, kopā ar mani.
Justine uz brīdi aizvēra acis. Viņa nevarēja noliegt. Viņas vientulība vairs nebija tikai pieņēmums — tā bija fakts. Bet Madlēna to neteica, lai viņu ievainotu. Tas bija tikai konstatējums.
— Vai vēlaties ūdeni? Vai karstu zupu? — pēc brīža viņa jautāja.
— Zupu… ja tas nav apgrūtinājums.
— Nekas nav apgrūtinājums, ja vairs nav ko zaudēt, — viņa atbildēja un devās uz virtuvi.
Justine palika ar atvērtām acīm. “Dīvaina sieviete,” viņa domāja. Viņas balss bija pārliecināta, kustības — precīzas. Viņa nebija tikai aprūpētāja.
Pāris stundas vēlāk Justine gulēja. Madeleine sēdēja uz krēsla pie gultas un viņu vēroja.
