II nodaļa: Spēle sākas
Leona juta, kā sirds sāk pukstēt arvien ātrāk. Gaisā valdīja spriedze, un klusums kabinetā bija gandrīz taustāms. Adrians joprojām turēja rokā viņas mapīti, bet skatījās tikai uz viņu. Viņa acīs slēpās kaut kas vairāk nekā atpazīšana – tā bija vaina, nožēla un varbūt… bailes.
— Tas viss izskatās ļoti slikti, — beidzot viņš klusi teica. — Bet es zvēru, ka nezināju, ka tā esi tu. Es tavus datus redzēju tieši šodien.
Leona pacēla zodu.
— Labi. Tagad tev ir iespēja man palīdzēt. Atceries, kā es tevi reiz izglābu? Tagad ir tava kārta.
Adrians bez vārda piekrita.
— Es pārbaudīšu dokumentus, ziņojumus, ieteikumus. Un… mēģināšu tev palīdzēt. Bet tas jādara gudri.
Pirmais solis
Jau nākamajā dienā Leona notika pirmā “oficiālā” saruna ar Adrianu, kurā viņa varēja izstāstīt savu versiju par notikumiem. Pēc tam Adrians apsolīja, ka viņai noorganizēs neatkarīgu psihiatrisko izvērtējumu ārpus iestādes.
— Ja tu vēlies no šejienes izkļūt legāli, mums ir nepieciešams otrs viedoklis. Man ir draugs, kurš nepadodas spiedienam.
Tikmēr Adrians savāca vairākus personāla liecības. Visi teica to pašu – Leona neradīja nekādas problēmas, bija mierīga, racionāla, pieklājīga. Nekādi agresijas uzbrukumi, nekādas halucinācijas. Vienkārši… vesela sieviete ieslodzīta būrī.
Viktors sāk nervozēt
Kad Viktors tika izsaukts uz tikšanos, viņš bija acīmredzami saspringts. Viņš centās izlikties par rūpīgu vīru, bet kaut kas viņa balsī liecināja par nemieru.
— Es gribēju viņai labu. Es zvēru, — viņš teica Adrianam. — Kopš tēva nāves viņa bija izjaukta. Viņa raudāja, kliedza, teica dīvainas lietas.
Leona sēdēja blakus, klusējot.
— Varbūt tu vienkārši uztraucies, ka viss pēc tēva palika man? — viņa aukstā tonī jautāja. — Pēkšņi tev kļuva svarīga mana “ārstēšana”?
Viktors neatbildēja. Viņa seja palika bāla.
— Leona ir pilnībā pie samaņas un stabilā stāvoklī. — Adrians pārtrauca saspringto klusumu. — Un drīz mums būs neatkarīgs ārsta atzinums.
