Kad nākamajā vakarā Viktors stāvēja pie Zofijas dzīvokļa durvīm, viņa jau zināja, ka šī konfrontācija var būt izšķiroša.
— Es gaidīju tevi, — viņa teica mierīgā, bet apņēmīgā balsī. — Man ir visi dokumenti: līgumi, maksājumu grafiki, bankas izraksti, remonta rēķini un notāra apliecinājumu kopijas. Viss ir gatavs.
Viktor pacēla uzacis, pārsteigts, ka viņa ir ieguvusi pārsvaru.
— Dokumenti? — viņš klusi jautāja. — Tu runā nopietni?
— Jā, es varu visu pierādīt, — atbildēja Zofija. — Un es vairs neļaušu sevi ignorēt.
— Tad kas tagad? — viņš nedaudz nepacietīgi jautāja. — Ko tu vēlies panākt?
— Es vēlos, lai tiesa atzīst dzīvokļa kopīpašumu. Es vēlos garantijas uz procesa laiku — es vēlos palikt šeit ar mūsu meitu. Ja tu izlem, ka vēlies to pārņemt — labi, tev ir iespēja izpirkt manu daļu. Ja tu vēlies pārdot — mēs sadalīsim ieņēmumus. Bet es nevaru palikt bez nekā.
Viktors klusēja, mēģinot atrast atbildi. Viņa acīs parādījās kaut kas līdzīgs atzinībai — pirmo reizi pēc ilga laika.
— Darīsim tā, kā mēs gribam, — beidzot teica viņš. — Iesniegsim pieteikumu par pārdošanu un sadalīšanu. Ja tu piekrīti, dari to līdz galam.
Pirmā tiesas sēde
Nākamajā pirmdienā rajona tiesas zāle bija pilna — tur sēdēja pārliecināti advokāti, liecinieki un gaidošā ģimene. Zofija ienāca ar paceltu galvu; blakus viņai stāvēja juridiskā padomniece Magdalena Novaka, sirsnīgā draudzene Emma un cerīgā meita Lena.
Tiesnesis atklāja sēdi:
— Es sāku lietu par nekustamā īpašuma kopīpašumu, kas iegūts, kopīgi finansējot kredītu un remontu. Vai atbildētājs piekrīt tiesas sēdei?
Magdalena Nowak pirmā iesniedza dokumentu kopumu: laulāto parakstītu kredīta līgumu, maksājumu grafiku, rēķinus par materiāliem un darbu, vienreizējos rēķinus, pārskaitījumu apstiprinājumus. Pēc tam viņa iesniedza kaimiņu liecības, kas apstiprināja, ka Zofija ne tikai maksāja kredītu, bet arī
