— Jā, es paliku tur viena, — atbildēja Elizabete. — Tur vairs nebija nekā, kas mani turētu. Džeiks palika studēt, Martins… Martins dzīvo savu dzīvi. Un es… es beidzot izvēlējos sevi.
Agnes dziļi nopūtās un satvēra viņas roku.
— Lizzy, tu vienmēr esi bijusi drosmīga sieviete. Es redzēju, kā tu ciet. Ir grūti atstāt aiz sevis tik daudzus dzīves gadus… bet tas nav vājums, tas ir spēks. Un šis spēks tiks atalgots. Tu redzēsi.
Elizabete sajuta aizsmakumu rīklē. Viņa ļāva Agnes aizvest sevi uz dārzu, kur bērnības ziedi sveica viņu ar pazīstamu smaržu. Klusums starp viņām bija maigs, pilns sapratnes. Vārdi nebija vajadzīgi.
Nākamajās dienās Elizabete sāka sakārtot savu dzīvi. Viņa reģistrējās kā ģimenes ārste vietējā poliklīnikā, un vietējās iestādes viņu uzņēma ar atvērtām rokām — viņi atcerējās viņas labo reputāciju. Nelielas vizītes pie vecākiem pacientiem, padomi jaunajām māmiņām, konsultācijas mājās — tas viss atgrieza viņai prieku par darbu un dzīves jēgu.
Vecāku māja atkal kļuva par mājām. Viņa nomazgāja logus, izvēdināja telpas, nomainīja aizkarus. Katrs stūrītis slēpa atmiņas — tēva balsi, mātes smiekli, bērnu soļus dārzā. Sākumā viņa bieži raudāja. Pēc tam arvien biežāk smaidīja. Katra asara bija atvadas no pagātnes, katrs smaids — sveiciens nākotnei.
Džeiks zvanīja regulāri. Stāstīja par universitāti, kursabiedriem, meitenēm, kas viņu apkaunojušas. Reizēm jautāja: „Mamma, vai tev viss kārtībā? Vai tev grūti?” Viņa atbildēja godīgi: „Jā, reizēm ir grūti. Bet pirmo reizi dzīvē jūtu, ka dzīvoju sev. Un tas man dod mieru.”
Laika gaitā Elizabete sāka tikt uzaicināta uz vietējiem pasākumiem: kāzām, svētdienas dievkalpojumiem, dzimšanas dienu svinībām parkā. Kopiena viņu pieņēma, un viņa ar prieku pieņēma šo jauno sākumu. Viņa atklāja vienkāršas dzīvesprieku – mājās ceptas smalkmaizītes, lauku ziedu pušķus, pastaigas pa meža takām, kur kādreiz kopā ar mammu lasīja avenes.
Kādu rudens dienu, lasot riekstus dārzā, viņa dzirdēja balsi pie vārtiem.
— Labrīt! Atvainojiet, ka traucēju… Jūs esat doktore Elizabete?
— Jā, es esmu, — viņa atbildēja, pieceloties un iztīrot ausis.
