Kad Toms izteica šos vārdus — „Tu esi skaista, bet…” — kaut kas manī pārplīsa. Es neizkliedzu. Es neizmestu neko. Es vienkārši sajutu, kā kaut kas manī aizveras, klusi, bet galīgi. It kā pēdējās durvis, kas vēl veda uz ilūzijām, būtu aizcirtušās.
Es piecēlos no galda, it kā tas būtu visdabiskākā lieta pasaulē. Viesi viens pēc otra apklusa. Es atstāju viņus tur ar saviem glāzēm, smiekliem un mākslīgo pieklājību. Es devos uz virtuvi. Atbalstījos pret galda virsmu. Es ieelpoju dziļi. Un tad vēlreiz.
Pēc dažām minūtēm ienāca Marija. Viņa neko neteica. Vienkārši pasniedza man glāzi vīna un pamāja ar galvu: „Elpo. Tu esi šeit. Un tev ir tiesības būt sev.” Mēs apsēdāmies pie virtuves galda, tālu no pārējiem, un brīdi klusējām kopā. Un šī klusēšana bija visjūtīgākais dāvinājums, ko es varēju saņemt šajā dienā.
„Zini, Alice,” viņa beidzot klusi teica, „grūtākais ir atļauties… nebūt visiem. Bet būt sev.”
Tad es sapratu, ka gadiem ilgi esmu sevi gabalos atdevusi visiem apkārtējiem. Bērniem. Vīram. Darbam. Ģimenei. Draugiem. Bet es pati? Kur es biju visā šajā?
Paskatījos uz viesistabu. Viesi lēnām atsāka sarunas. Toms sēdēja stīvs, it kā sākot saprast, ka viņa vārdiem ir sekas. Es negribēju izraisīt skandālu. Bet arī negribēju izlikties, ka nekas nav noticis.
Atgriezos viesistabā. Apstājos pie durvīm. Paskatījos uz visiem, uz šīm pazīstamajām sejām — dažas patiešām tuvas, citas klāt tikai pieklājības dēļ.
— Mīļie, — es teicu mierīgi. — Paldies, ka atnācāt. Es to patiešām novērtēju. Bet šodien… šodien man ir nepieciešams palikt ar sevi. Tikai ar sevi.
Iestājās klusums. Ne neērts. Klusums, kas bija pilns sapratnes. Mamma pamāja ar galvu. Māsa sirsnīgi pasmaidīja. Marija skatījās uz mani ar lepnumu.
Toms atvēra muti, it kā gribētu kaut ko teikt, bet atkal to aizvēra. Un tas bija labi.
Es izgāju no mājas. Paņēmu mēteli no pakaramā un aizvēru durvis. Vakars bija silts, gaiss smaržoja pēc vasaras zāles. Es gāju bez mērķa, vienkārši gāju. Uz parku. Uz kafejnīcu. Vai nekur. Brīva. Pirmo reizi pēc ilga laika patiesi brīva.
Zvanīju Marijai.
— Vai gribi atzīmēt manu četrdesmito dzimšanas dienu pēc mūsu paražām?
— Es jau eju — viņa bez vilcināšanās atbildēja.
Mēs tikāmies mazā bārā pie laukuma. Pasūtījām prosecco, salātus, picu, saldējumu. Visu to, kas nebija uz „svētku” galda. Mēs smējāmies. Dejojām uz banālām dziesmām. Cilvēki ap mums
