…Anna dziļi nopūtās. Viņa pagriezās pret izlietni un sāka mazgāt dārzeņus. Viņas rokas strādāja mehāniski, bet domas klīda: „Kāpēc viss vienmēr paliek uz maniem pleciem? Kāpēc Pēteris uzvedas tā, it kā tas būtu tikai mans pienākums?”
Līdz pulksten 18:30 viss bija gatavs. Galds bija klāts, gaisā virmoja cepta gaļas smarža, salāti atdzisa ledusskapī, un šokolādes kūka ar meža ogām bija dekorēta un perfekti noformēta. Anna pārģērbās, sasprauda matus un vēlreiz paskatījās spogulī.
Viesi sāka ierasties precīzi pulksten septiņos. Sveicieni, smaidi, tosts. Sievas — elegantas, vīrieši — runātīgi un atbrīvoti. Bet ar laiku, kad vīns sāka iedarboties, atmosfēra kļuva brīvāka… pārāk brīvāka.
— Anna, šī torte ir brīnišķīga! Bet vai tu visu pati pagatavojusi? Pjotrs nepalīdzēja? — ar ironisku smaidu jautāja viena no sievietēm.
Smejas. Pjotr pamāja pleciem:
— Nu, viņa ir pieradusi. Viņai patīk būt perfekta saimniece.
— Protams! Ja viņa vēl vairāk patiktu gatavot, nevis sūdzēties, viņa būtu ideāla! — piebilda viens no vīriešiem, smiedamies.
Tad Anna piecēlās. Smaids pazuda no viņas sejas. Viņas balss bija mierīga, bet stingra:
— Ja kāds šeit uzskata, ka izsmiet savu sievu ir izklaide, man ir slikta ziņa: tas ir nožēlojami. Vispirms iemācieties cienīt savas sievietes, pirms sākat vērtēt citas. Es neesmu pavāre vai kalpone. Es to darīju no sirds, nevis no pienākuma. Bet, ja kāds domā, ka būt sievai nozīmē tikai klusēt un servēt galdu, tad viņš ļoti kļūdās.
Iestājās klusums. Tikai Pēteris izskatījās, it kā gribētu pazust. Viena no sievietēm pieskārās Annas rokai:
— Paldies. Tev ir taisnība. Un tu šodien biji lieliska saimniece.
Pēc viesu aiziešanas Pjotr mēģināja izteikt kādu joku, bet Anna nopietni paskatījās uz viņu:
— Nākamreiz, kad uzaicināsi cilvēkus uz manu māju, pārliecinies, ka viņi ierodas ar cieņu. Un tu… nākamreiz arī iesaisties gatavošanās darbos.
Viņa izslēdza gaismu viesistabā un mierīgi devās uz guļamistabu.
