Marina ieelpoja dziļi, mēģinot savaldīt emocijas. Viņa zināja, ka, ja tagad izvērstos, sāktos atklāta strīda, varbūt pat šķiršanās. Bet kaut kas viņā pārtrūka. Viņa vairs nevarēja klusēt.
— Klara, mums būs bērns, — viņa teica ar trīcīgu balsi. — Tu vispār saproti, cik daudz gadu mēs esam gaidījuši šo brīdi? Gadi, kas piepildīti ar cerībām, asarām un lūgšanām. Un tagad, kad brīnums ir piepildījies, tu gribi, lai mēs iztērējam visas savas uzkrājums balles un kleitas?
Klara apstājās, pārsteigta. Viņa nebija gaidījusi, ka Marina pacels balsi. Viņa bija pieradusi redzēt viņu klusu un atturīgu — šāda reakcija viņu izsita no sliedēm.
— Es negribu neko sev, tikai Kristīnei! — viņa iesaucās. — Un ja jūs nesaprotat, cik svarīgs šis brīdis ir viņai, tad varbūt mans dēls ir pieļāvis kļūdu, izvēloties šādu sievu!
Antoine, kurš līdz šim klusēja, eksplodēja:
— Pietiek! Tas ir nežēlīgi un netaisnīgi! Marina ir mana bērna māte. Un tu… tu redzi tikai viņas maku!
Klara strauji piecēlās, ar sarktām vaigām:
— Nekliedz uz mani! Es esmu tava māte!
— Patiņa māte neizvirzītu savu audžmeitu augstāk par savu vēl nedzimušo mazdēlu! — iesaucās Anuārs. — Izlido no manas mājas!
Klara acis paplašinājās no pārsteiguma. Viņa jau bija redzējusi sava dēla dusmas, bet nekad nebija jutusies tik noraidīta. Neatbildot ne vārda, viņa paņēma somiņu un izgāja, aizcirzdama durvis.
Iestājās klusums. Marina sāka trīcēt, un Antoine viņu cieši apskāva.
— Es atvainojos, ka tev bija jāpiedzīvo tas, — viņš čukstēja. — Bet es vairs nevēlos dzīvot viņas noteikumu ēnā. Tagad mēs esam ģimene.
Nākamās dienas bija klusas, bet saspringtas. Klara nerunāja. Antoine vairākas reizes mēģināja viņai piezvanīt, bet viņa neatsaucās. Marina, lai gan ievainota, juta arī skumjas — viņa nevēlējās, lai viņu bērns augtu bez vecmāmiņas.
Kādu lietainu vakaru durvis pēkšņi atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Klara — slapja līdz ādai, ar somu rokā.
— Vai jūs man piedosiet? — viņa klusi jautāja, skatīdamās Marinai tieši acīs.
Marina neko neteica. Viņa pasniedza viņai dvieli un ar žestu aicināja ienākt. Antoine iznāca no guļamistabas un apstājās.
— Es rīkojos nepareizi… — Klara klusi sāka. — Es tikai gribēju, lai Kristīna būtu laimīga. Bet es aizmirsu, ka jūs esat tie, kas šajā pasaulē ienesīs jaunu dzīvību. Un tas ir neatsverams.
Asaras ritēja pa viņas vaigiem.
