— No kur tu šo dziesmu zini? — Robert ar aizsmakušu balsi jautāja. — Saki man patiesību!
Emma uz brīdi apklusa, it kā rūpīgi izvēloties vārdus. Lai gan viņa izskatījās kā bērns, viņas acīs mirdzēja pārsteidzoša nobriedums. Viņa salika rokas uz ceļgaliem un klusi atbildēja:
— Es to dzirdēju no kāda. No kāda, kas man to iemācīja… No Klaras mātes.
Roberts apstājās. “Klaras māte” — šie vārdi skanēja kā tilts starp viņa sāpīgo pagātni un negaidīto tagadni. Viņu pārņēma aukstums.
— Kāds bija šīs sievietes vārds? — viņš gandrīz čukstēja.
Emma nolaida acis, un viņas zeltainie mati nokrita uz pleca, pazūdot automašīnas puskrēslā.
— Viņas vārds bija Marija. Marija Bekere. Bet es gribēju viņu saukt par Mariju-Klaru…
Uzvārds Becker Robertu pārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm. Pēkšņi viņš atcerējās izplūdušus pagātnes attēlus — pavasara diena, divas mazas meitenes, viena no tām ar īsiem matiem, otra — viņa meita Klara.
— Marija… tas ir… — viņš apjuka — tu gribi teikt, ka…?
Emma viegli pamāja ar galvu:
— Viņa bija sieviete, kas mani audzināja, māsa. Anja. Viņa stāstīja, ka, kad bija maza, dzīvoja kopā ar tevi, Robert. Kādā ciematā pie Rumānijas robežas…
Roberts nodrebēja. Pēkšņi viņš atcerējās mazu meiteni ar Klaras acīm. Vai tā bija…?
— Anja… — viņš čukstēja. — Tātad… viņa bija Klaras māsa?
Emma paskatījās pa logu, un viņas balss bija klusa:
— Mēs viņu saucām par Klaru. Jo mamma Marija viņai dziedāja šo dziesmu. Viņa teica, ka Klara ir visdrosmīgākā princese. Marija pazuda… Un es paliku ar šo dziesmu.
Roberta sirdī uzvirmoja vainas un cerības vilnis.
— Kur tagad ir Anja? — viņš čukstēja. — Vai Klara…?
Emma nolaida galvu. Viņas acis iemirdzējās:
— Pēc tam, kad tu pazudi… neviens neatnāca. Marija aizveda mani uz Lisabonu. Tur viņa nomira. No skumjām, tā teica.
Mašīnā iestājās klusums. Tikai gaismas slīdēja pa nakts ceļu. Roberts juta, ka puzles gabaliņi sāk salikties kopā. Tik daudz gadu klusuma…
— Vai Anja… vai Klara… bija adoptēta? — viņš jautāja asā balsī.
