Kad es novietoju auto, sniegs bija visu apklājis. Jumti, zāle, pat izliektās zaras virs strupceļa bija pazudušas zem baltā seguma. Bet manā automašīnā bija silts — pīrāgs joprojām izdalīja tvaiku savā iepakojumā, smaržojot pēc kanēļa un rūpīgi salocīts. Blakus stāvēja dāvanu maisiņš, kas bija piepildīts ar rokām iesaiņotām dāvanām: grāmata tēvocim Markam, pašgatavota ievārījuma burciņa manai māsīcai Ellie, ar rokām adītas cimdi tētiņai Susan — viņas mīļākajā meža zaļā krāsā.
Es nebiju atbraukusi tukšām rokām. Es nekad tā nedarīju.
Tomēr es sēdēju tur. Vēroju. Gaidīju.
Māja mirdzēja kā Hallmark kartiņa — gaismas mirgoja, silueti slīdēja gar priekšējo logu. Vāji atskanēja smiekli, tādi, kuros agrāk bija arī es.
Es grūti noriju un paņēmu pīrāgu.
Ceļš uz augšu likās kā ieiešana kāda cita sapnī. Viss izskatījās skaisti — pat perfekti —, bet es jutos kā traips uz rāmja.
Es pacēlu roku, lai piezvanītu pie durvīm.
Nebija laika.
Durvis atvērās.
Un tur stāvēja tante Sūzena.
Bez smaida. Bez sveicina. Tikai stingrs skatiens no galvas līdz kājām, it kā es būtu izmērcējis viņas dzīvi.
“Tev nevajadzēja nākt,” viņa klusi teica.
Pīrāgs gandrīz izslīdēja no manām rokām.
Es pamirkšķināju acis. “Es… ir Ziemassvētku vakars. Es atnesu…”
“Es zinu,” viņa pārtrauca, skatīdamās gar mani, it kā pārbaudīdama, vai neviens neredz. “Bet šis gads ir ģimenei.”
Tas bija kā sitiens. Ne skaļš. Vienkārši galīgs.
“Es esmu ģimene,” es teicu, vārdi tikko izkļūstot no manām sastingušajām lūpām.
Viņa neiebilda.
Tai arī nebija vajadzības.
“Es domāju, ka labāk būtu, ja tu ietu,” viņa piebilda, šoreiz maigāk. “Lūdzu.”
Aiz viņas es redzēju Elliju, kas smējās ar kādu pie kamīna. Ziemassvētku eglīte mirdzēja. Skanēja mūzika. Tēvocis Marks noliecās, lai ielietu vīnu. Visi viņi — mūsu ļaudis. Arī mani. Vismaz es tā domāju.
Es neraudāju.
Ne tur.
Tikai pamāju ar galvu. “Priecīgus Ziemassvētkus,” es teicu — nevienam konkrētam.
Tad es pagriezos, nokāpu no verandas un aizgāju, atstājot aiz sevis zābaku nospiedumu pēdas. Joprojām turēdama pīrāgu.
Es nezināju, kurp doties. Mana dzīvoklis šķita pārāk mazs, pārāk kluss. Bet, pirms es paspēju sasniegt iebrauktuves galu, es dzirdēju balsi.
“Pagaidi!”
Tā bija Ellie.
Viņa stāvēja atvērtās durvīs, izskatījās apjucusi, tad
