Ciemats lēnām grimst vakara puskrēslā.
Vējš slīd cauri klaburiem žogiem, klusi slīd cauri veco māju plaisām, it kā čukstot nezināmus noslēpumus.
Logos te un tur mirgoja sveces – ciema iedzīvotāji gatavojās naktsmieram.
Bet neviens negatavojās nakti pavadīt mājā. Tur bija izcēlies strīds, kas bija lemts mainīt vienas ģimenes likteni uz visiem laikiem.
– Ko tu man esi dāvājusi?! – Antala dusmīgais kliedziens pārrāva nakts klusumu, un kaimiņu suns sāka riekt.
Vera ar trīcošiem pirkstiem cieši piespieda pie sevis mazā meitiņu, kas bija ietīta segā. Bērns mierīgi gulēja, viņas mazie pirkstiņi viegli kustējās. Viņa bija viņas laime. Viņas paša asinis. Bet viņas vīrs – viņas paša vīrs – skatījās uz bērnu ar šausmām un riebumu.
– Viņa pat neizskatās pēc manis! – viņš elpoja smagi, nervozi skraidīja pa istabu kā iemīts dzīvnieks. – Tu mani krāpi, vai ne? Ar ko, Vera?! Saki man patiesību!
Veras sirds sita straujāk – ne no bailēm, bet no sāpēm.
– Tu esi traks?! – viņa čukstēja. – Šī ir mūsu meita, Antal. MŪSU MEITA!
Bet viņš viņu neklausīja. Vai varbūt negribēja klausīt.
Antala acis dega no dusmām. Vera zināja, ka vīrs vienmēr bijis ātras dusmas, bet tagad… it kā viņas priekšā stāvētu svešinieks.
Viņš viņu neredzēja, nedzirdēja – tikai skatījās uz bērna seju. Uz lielajām, apaļajām acīm. Uz mazo dzimumzīmi uz vaiga. Viņa prāts atteicās to saprast.
– Sakravā savas mantas. Ārā! Tūlīt!
Viņš pat nedeva viņai laiku, lai viņa varētu tikt līdzi. Iemeta mantas viņai rokās, plaši atvēra durvis un izstūma viņu ārā.
Vera nespēja teikt ne vārda. Auksts vējš trieca viņai sejā. Bērns nedaudz sakustējās viņas rokās, bet ne pamodās.
– Antal… tu tiešām mūs izmeti? Nakts vidū, šādā aukstumā?!
– Man vienalga! IZVĀCIES
