Mūzika skanēja visapkārt.
Skanēja aplausi. Kameru slēdži klikšķēja. Līgava stāvēja zem balto rožu arkas, mirdzot kā sapņos. Viņas roka satvēra Braiena roku, otra roka ar nevainojamu graciozitāti pacēla pušķi.
Bet Toms neaplaudēja.
Viņš skatījās.
Viņa acis nemirkšķināja. Elpa apstājās pusceļā.
Pasaule apmalēs izplūda.
Sieviete baltā kleitā — šī „līgava” — bija ar seju, ko viņš nebija redzējis sešus gadus.
Seju, par kuru viņš bija sērovis.
Seju, kuru viņš bija apglabājis.
Anna.
Viņa sieva.
Viņa mirusī sieva.
Viņš neapjēdza, ka staigā, līdz kāds aizkaitināti pieskārās viņam. Viesi domāja, ka viņš meklē labāku skatu. Bērns skrēja starp galdiem. Skanēja smiekli.
Bet Toma soļi bija smagi.
Mērķtiecīgi.
Kā vīrietim, kas iet uz kaut kā senā un nežēlīgā rīkles.
Pirms sešiem gadiem
Upe viņu bija aiznesusi.
Tā viņam teica.
Viņas auto bija nogāzies no tilta. Ķermenis netika atrasts, tikai sadauzīti stikli un rokassoma, kas tika izcelta no upes. Slēgts zārks. Sēru konsultanti. Draugi, kas atnesa ēdienu, ko viņš neaiztika. Mazulis — Olivers — kas nepārtraukti jautāja, kad mamma atgriezīsies.
Viņa neatgriezās.
Līdz šim brīdim.
Atgriežoties tagadnē
Viņš sasniedza skatuves malu, acis fiksējot uz viņas.
Viņas smaids apstājās.
Tikai nedaudz.
Tikko manāms mirklis.
Bet pietiekami.
Pietiekami, lai apstiprinātu to, ko viņa sirds jau zināja: viņa zināja, kas viņš ir.
Un viņa centās izlikties, ka nezina.
Braiens pagriezās, lai sveiktu savu vedējtēvu, plaši smaidot, bet apstājās, ieraugot Toma seju.
“Sveiks,” viņš nervozi teica. “Viss kārtībā, vecīt?”
Toms neatbildēja.
Līgavas rokas sāka trīcēt. Viņa gandrīz nemanāmi atkāpās pussoļu atpakaļ.
“Kas viņa ir?” Toms jautāja, balss gandrīz nesadzirdama.
Brians sarauca uzacis. “Kā tu domā? Tā ir Marisa. Mana līgava.”
Bet Toms papurināja galvu.
