Roberts domas skrēja, kad viņš piegāja tuvāk. Zēns, pamanījis vīrieti smalkajā mētelī, instinktīvi pasperēja atpakaļ. Viņa acis paplašinājās – ne tieši bailēs, bet kaut kas vairāk pazīstams. Tāds skatiens, kāds ir cilvēkam, kurš ir iemācījies, ka pasaule reti kad piedāvā laipnību bez atlīdzības.
“Viss ir labi,” Roberts teica klusi, paceldams rokas. “Es tev neko nedarīšu.”
Zēns neaizbēga. Viņš tikai paskatījās uz Emmu, kas joprojām turēja rokā maizes garozu un tagad to grauzdēja kā dāvanu no debesīm. Viņas acis mirdzēja, dzīvas tā, kā Roberts nebija redzējis kopš negadījuma. Smaids palika uz viņas lūpām.
“Kā tevi sauc?” Roberts jautāja.
Zēns paskatījās uz kokiem aiz sevis, it kā meklējot glābšanās ceļu, tad atkal pagriezās atpakaļ.
“Leo,” viņš klusi teica.
Roberts noliecās līdz zēna augstumam, un grants čaukstēja zem viņa dārgajām kurpēm. “Cik tev gadu, Leo?”
“Četri.” Pausa. “Gandrīz pieci.”
Roberts paskatījās uz meitu, tad atkal uz zēnu. “Kur ir tavi vecāki?”
Leo pazibināja plecus, kailie pleci nedaudz pacēlās. “Mamma ir prom. Un es nezinu, kur ir tētis. Es dzīvoju tur.” Viņš norādīja uz parka malu, kur krūmu puduris slēpa dažus vecus iepirkumu ratiņus un izmētātas segas.
Roberta rīkle saspringa. Viņš paskatījās uz mazajām rokām. Netīras. Saskrāpētas. Nagi salauzti. Un tomēr tās pašas rokas bija turējušas maizi un piedāvājušas to svešiniekam ar lielāku pieklājību nekā lielākā daļa pieaugušo, ko viņš pazina.
Au kleita beidzot piecēlās, acīmredzami satraukta. “Tomsons kungs, es… es neredzēju…”
“Jūs varat iet,” Roberts teica skarbi, pat nepaskatoties uz viņu.
“Bet, kungs…”
“Ejiet.”
Viņa vilcinājās, bet tad aizslīdēja prom, tālruni pie krūtīm piespiežot kā vairogu. Roberts pagriezās atpakaļ uz Leo.
“Tu dalījies ar viņu ar savu ēdienu,” viņš teica. “Kāpēc?”
Leo paskatījās uz zemi. “Viņa izskatījās skumja. Un izsalcis. Tā mamma darīja… kad cilvēki izskatījās tā.”
Roberts klusēja. Zēna vārdi atbalsojās viņā, aizskārdami stīgas, par kuru esamību viņš pat nezināja. Viņš domāja par savu bērnību — par kontrastu starp internātskolu un aukstām brokastīm, ko viņš ēda viens pats, kamēr tēvs kliegdams runāja pa telefonu. Arī viņš bija pazinis badu, bet…
