— Kas ir šajā bildē? — Johan jautāja tik klusā balsī, ka to gandrīz nevarēja dzirdēt darba telpas klusumā.
Meitene uz viņu paskatījās nedaudz pārsteigta un tad draudzīgi pasmaidīja.
— Mani vecāki. Kāpēc tu jautā?
Johans sajuta, ka kaut kas viņā salūst. Sirds sita kā āmurs, un ausīs pulsēja asinis. Bet viņš palika mierīgs.
— Tikai… kāds pazīstams cilvēks. Atvainojiet.
— Mans tēvs reti fotografējas. Viņš nepatīk fotogrāfijas. Bet mamma uzstāja, ka šī ir jābūt kāzu fotogrāfijai. Diemžēl mamma nomira pirms desmit gadiem. No vēža. Tēvs to ļoti smagi pārdzīvoja. Ilgu laiku viņš bija kā cits cilvēks. Viņš pazuda no pilsētas, izolējās no visiem. Tikai pēdējā laikā viņš lēnām sāk atgriezties pie normālas dzīves.
Johan atkal paskatīja fotogrāfiju. Ja šī sieviete bija viņa māte, tad… vai viņa tēvs bija viņa tēvs? Vai viņam bija pusmāsa? Vai varbūt tas viss bija vēl sarežģītāks?
— Vai es drīkstu jautāt kaut ko dīvainu? — viņš jautāja, balsij aizlūstot. — Kāds ir tava tēva vārds?
— Henrik. Henrik Blom. Kāpēc tu to jautā?
Vārds viņu pārsteidza kā zibens. Viņa tēvs bija ar tādu pašu vārdu. Bet tas nebija galvenais — acis. Tās pašas acis. Johans zināja.
— Atvainojiet… Man ir ļoti svarīgi ar viņu parunāt. Tas ir ļoti svarīgi.
— Diemžēl viņš ir komandējumā un atgriezīsies tikai rīt. Bet, ja tas ir steidzami, es varu pamēģināt piezvanīt.
— Nē, paldies. Labāk es pagaidīšu. Vai es varu atnākt rīt tajā pašā laikā?
— Protams. Mēs gaidīsim.
Johans izgāja no mājām kā sapņojot. Viņš bija visu nakti domājis par visu. Varbūt tēvs bija zaudējis atmiņu? Varbūt viņš bija cietis negadījumā? Vai varbūt… viņš bija brīvprātīgi aizbēdzis? Un tagad, pēc gadiem, sācis jaunu dzīvi?
Nākamajā dienā viņš atkal bija precīzi pulksten sešos pie mājas. Meitene viņu ielaida, nepasakot ne vārda. Viņa parādīja darba istabu.
Iekšā, pie loga, stāvēja vecāks vīrietis. Pelēki mati, taisna mugura, rokas aiz muguras. Kad vīrietis pagriezās, Johans uzreiz saprata. Tas bija viņš. Viņa tēvs.
“Labvakar. Tu esi Johans, vai ne?” vīrietis jautāja ar trīcīgu balsi. “Mana meita teica, ka tu vakar biji šeit… un ka atpazini fotogrāfiju.”
“Jā…” Johans atbildēja gandrīz čukstot. “Es esmu tavs dēls.”
Henrik sabruka krēslā. Viņš ar roku aizsedza muti. Acīs sariesās asaras.
— Nē… tas nav iespējams… Johan? Tu?
— Jā. Es esmu tevi meklējis visu savu dzīvi. Kāpēc tu aizbrauci?
Henrik klusēja. Viņš ilgi neko neteica. Beidzot viņš sāka runāt klusi un lēnām.
— Tas bija negadījums… tajā dienā… mani aplaupīja. Viņi atņēma man visu. Viņi mani piekāva. Es divus mēnešus gulēju bezsamaņā slimnīcā. Kad atmodos, es neko neatcerējos. Es neatcerējos, kas es esmu. Es neatcerējos, ka man ir ģimene. Ārsti man piešķīra jaunas personas datus. Es biju citā reģionā. Tālu. Es biju pasludināts par mirušu.
— Kā tu atguvāji atmiņu? — Johan jautāja neticīgi.
— Man bija atmiņas fragmenti. Sapņi. Sejas. Bet nekas konkrēts. Tad es satiku savu otro sievu. Viņa pārliecināja mani sākt terapiju. Meklēt savu pagātni. Bet es baidījos. Kad viņa nomira… es atkal sabruku. Tikai pēdējos gados es atkal sāku meklēt. Bet es nezināju, ar ko sākt. Un tad… tu parādījies.
Johans klusēja. Kad viņš beidzot runāja, viņa balss bija pārtraukta:
— Mamma nekad nepārstāja ticēt, ka tu atgriezīsies. Nekad.
Henrik sāka raudāt. Johans piegāja pie viņa un ilgi, stingri apskāva.
— Nav par vēlu, tēti. Vēl nav.
Divus nedēļas vēlāk Henrik stāvēja pie pazīstamās daudzdzīvokļu mājas. Viņš šeit nebija bijis vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kad durvis atvērās un viņa bijusī sieva stāvēja tur, viņš aizvēra durvis ar roku, neticēdams savām acīm.
— Henrik…?
— Atvaino… — viņš čukstēja.
Sievietes acīs ritēja asaras. Viņa ilgi skatījās, tad piegāja tuvāk un apskaidroja viņu bez vārdiem. It kā viņa būtu atlīdzinājusi visus šos klusos gadus.
Bet stāstam bija vēl viens negaidīts pagrieziens.
Johan, pilns ar sajauktajām emocijām, sāka meklēt informāciju par savu tēvu vecajos arhīvos. Viņš atrada 33 gadus vecu rakstu:
“Transporta uzņēmuma darbinieks pazudis ar lielu naudas summu. Izmeklēšana nedeva rezultātus.”
Viņš apstājās. Fotogrāfijā bija redzams jaunāks Henriks.
Nākamajā dienā viņš devās uz policijas arhīvu. Atrada lietu. Slēgta. Noziegums: zādzība. Neatklāta.
Kad viņš atgriezās mājās, Henriks gaidīja viņu viesistabā. Viņš zināja.
“Tu uzzināji…,” viņš klusi teica.
“Jā. Bet es nesaprotu. Tu teici, ka tevi aplaupīja.”
— Tas ir taisnība… bet ne pilnīgi. Es nozagu naudu. Es baidījos. Mani šantažēja. Es iekļuvu kaut kādā lietā, kas bija lielāka par manu saprašanu. Es aizbēgu. Tad mani piekāva. Varbūt viņi gribēja atgūt savu daļu. Tad es zaudēju atmiņu. Pārējā… bija tukšums.
— Kāpēc tu man to uzreiz nepastāvēji?
— Jo baidījos, ka tu mani pametīsi. Ka es atkal zaudēšu visu.
Johan ilgi skatījās acīs vīrietim, kurš bija viņa tēvs — un ēna no pagātnes.
— Es nevaru tev piedot, bet… tu esi mans tēvs. Un mamma tevi joprojām mīl. Es tev dodu vienu iespēju. Neiznieko to.
Henrik pamāja ar galvu. Viņa acīs bija asaras.
Tajā vakarā viņi iededza trīs sveces: pagātnei, patiesībai… un jaunam sākumam.
