Vecās apgabala slimnīcas koridors bija kontrastu pilns – sterils, mirgojošs klusums, ko pārtrauca mirstošas neona gaismas dūkoņa un nolietoto operāciju halātu viegla šķindoņa. Klusi atskanēja klepus, kam sekoja klusi čuksti pie dzemdību nodaļas dubultdurvīm. Tomēr visas acis bija vērstas uz nokaltušo koka soli pie nolupušās sienas, kur sāpēs saritinājusies gulēja jauna sieviete, viņas ķermenis bija saspringts sāpju mezgls.
“Viņa joprojām ir šeit?” murmināja medmāsa, nervozi skatīdamās apkārt pārpildītajā gaitenī.
“Kur gan viņai iet?” atbildēja cita, noplūcot plecus, balsī dzirdams izmisums. “Nav personu apliecinoša dokumenta, nav ģimenes, nav naudas — nekā. Mēs pat nezinām viņas vārdu.”
Uz sola Anna vērpās, viņas uzpampis vēders liecināja par bērna drīzo piedzimšanu. Viņas seja bija bāla kā mirušai, lūpas sažuvušas un trīcēja no nepielūdzamajām kontrakcijām. Viņa tikko varēja pacelt galvu, nemaz nerunājot par runāšanu. Viņas elpa bija strauja, nevienmērīga, bet viņa neizdvesa ne skaņas. Tikai viņas acis — plašas, stiklainas un pilnas izmisuma — sauca pēc palīdzības.
“Kas viņu šeit ielaida?” sīksti jautāja galvenā vecmāte Helēna Baksere, viņas balss griežot gaisu kā nazis. Gadu gaitā pārstrādāšanās izsūkusī pacietība neatstāja vietu līdzjūtībai. “Kā mums vēl vajag vēl vienu klaidoni, kas aizņem vietu palātā!”
“Viņa drīz dzemdēs…” uzdrošinājās jauna sanitāre, viņas balss bija klusa un svārstīga, gandrīz neuzdrošinoties izaicināt pieredzējušo vecmāti. “Varbūt mēs varētu…”
“Nav vietas!” Helēna pārtrauca viņu, noraugoties uz viņu ar skarbāku skatienu. “Gribi spēlēt varoni? Ved viņu uz savu māju.”
Tieši tajā brīdī koridora galā ar skaļu troksni atvēra smagās durvis un ienāca galvenais ārsts Viktors Greisons. Viņa sirma matu krāsa atspoguļoja vājo gaismu, un viņa novecojušajā sejā bija redzams gadu desmitu smagais darbs, cīnoties ar haosu šajā nepietiekami finansētajā slimnīcā. Bet viņa acis — asas, pavēlošas — ar vienu skatienu varēja atjaunot kārtību.
“Kas te notiek?” viņš iesaucās, un viņa balss atbalsojās no sienām. “Kāpēc sieviete guļ koridorā kā kāda aizmirsta pakete?”
Viktors ieelpoja dziļi un piegāja pie Annas, viņa rokas bija stabilas, neskatoties uz emociju virpuli, kas valdīja viņā. Viņam bija jākoncentrējas. Tagad viņam bija jābūt ārstam.
“Anna,” viņš čukstēja, viņa balss bija tikko dzirdama, kad viņš noliecās pār viņu. “Es esmu. Es esmu Viktors. Es esmu šeit. Tu esi drošībā. Es par tevi parūpēšos. Es par jums abiem parūpēšos.”
Viņas acis pamirkšķināja, un pirmo reizi viņš tajās ieraudzīja atpazīstamību. Viņas lūpas pavērās, viņas balss bija tikko dzirdama, bet vārdi bija skaidri.
“Viktor… vai tiešām tu esi?”
Viņa acīs sariesās asaras. “Jā. Es esmu. Es tiešām esmu.”
Un tajā brīdī viss mainījās. Gadiem ilga meklēšana, sāpes sirdī, bezgalīgie jautājumi – viss izplēnēja, kad viņš koncentrējās uz to, kas bija vissvarīgākais. Viņš bija šeit. Viņa bija šeit. Un kopā viņi stātos pretī visam, kas nāktu.
Kamēr norisinājās dzemdības, Viktors palika Annas blakus, palīdzot viņai izturēt sāpes, tieši kā viņš bija solījis. Un kad beidzot piedzima bērns — vesela meitenīte ar gaišām acīm un viegli cirtainiem tumšiem matiem — pagātnes smagums šķita atkāpies.
Viktors paskatījās uz Annu, un pa vaigu ritēja asara, redzot sievieti, kuru viņš bija zaudējis, sievieti, kura tagad bija atgriezusies. Un, turēdams viņas roku sterilizētā baltajā telpā, viņš saprata, ka šis ir tikai jauna dzīves posma sākums.
Ne tikai Annai un viņas meitai, bet arī viņam pašam.
Aizgājušo laiku rēgi vairs viņu nevajāja. To vietā bija ienācis nākotnes cerības — nākotne, kurā mīlestība, piedošana un atbrīvošana bija atgriezušās viņa dzīvē.
Un viņš to vairs nekad nezaudēs.
