— Par ko tu sevi uzskati?! — kliegdams, putas uz lūpām, iesaucās Gustavs. — Tu uz mani skaties, it kā būtu kāda svarīga persona! Savāc savus atkritumus un pazūdi!
Zofija pat nepakustējās. Viņa mierīgi skatījās viņam acīs, kas viņu veda no prāta. Viņa neatbildēja. Viņa pagriezās ar cieņu un izgāja no istabas ar spaini un slotiņu. Bet zem šīs pieticīgās maskas jau dīga plāns. Viņai bija pietiekami daudz informācijas, novērojumu un aizdomu, lai zinātu, kur uzbrukt.
Tajā pašā vakarā, īrētā dzīvoklī netālu no uzņēmuma, Zofija izklāja priekšā savas piezīmes: aizdomīgi līgumi, fiktīva nodarbinātība, līdzekļu izšķērdēšana un pilnīga pārvaldības trūkums. Viņa jau zināja, kas jādara. Nākamajā dienā viņa neatgriezīsies ar slotiņu, bet ar dokumentiem.
Pāris dienas vēlāk Zofija ieradās valdes sēdē. Viņa bija tērpusies eleganta kostīmā, mati savākti un acīs redzama apņēmība. Darbinieki, kuri viņu pazina tikai kā uzkopēju, skatījās uz viņu apstulbuši. Gustavs, ieraugot viņu, nobālēja.
— Ko tu šeit dari?! — viņš izdvesa.
Zofia piegāja pie viņa un mierīgā, stingrā balsī teica:
— Laiks paskatīties patiesībai acīs. Un sakopt. Bet šoreiz — ne ar slotiņu.
Viņa uz galda nometa biezu dokumentu mapīti. Dokumenti izbiru uz galda visiem redzami.
— Kas tas ir?! — iesaucās Gustaw.
— Tas, direktora kungs, ir pierādījumi. Pārmērīgi izdevumi. Fiktīvi pirkumi. Līgumi ar fiktīvām firmām. Viss parakstīts ar jūsu roku.
Telpā iestājās klusums. Valdes locekļi paskatījās viens uz otru. Vecākais vīrietis ar bieziem brillēm noņēma brilles un jautāja:
— Kas jūs īsti esat?
Zofija iztaisnojās.
— Mans vārds ir Zofija Dumont. Es esmu Roberta Dumonta — šīs firmas dibinātāja — meita. Un no šodienas es pildīšu pagaidu direktores pienākumus saskaņā ar pilnvaru, ko man devis mans tēvs.
Zālē izskanēja pārsteiguma murmina. Gustawa seja kļuva pelēka.
— Tas ir joks! — viņš iesaucās. — Jums nav tiesību!
Zofija izvilka notariāli apliecinātu pilnvaru.
— Man ir. Un man ir arī pierādījumi. Un arī neatkarīgi revidenti, kas apstiprinās katru šī ziņojuma lapu. Vai vēlies tos izsaukt?
Gustaws mēģināja pasmieties, bet viņa smiekli bija tukši.
— Tu esi sajukusi…
— Nē. Es vienkārši esmu sagatavojusies.
Nākamajās nedēļās Zofija veica pamatīgu uzņēmuma tīrīšanu. Atlaida visus Gustawa draugus un radiniekus, reorganizēja galvenās nodaļas un ieviesa jaunu finanšu kontroles sistēmu. Tika personīgi tikās ar katru darbinieku, klausījās, jautāja, veica piezīmes.
Sākumā cilvēki skatījās ar neuzticību, bet drīz sāka viņu cienīt. Viņi redzēja, ka viņa ieradās agrāk par visiem un aizgāja pēdējā. Viņa nekliedza. Ne pazemoja. Bet neviens neuzdrošinājās viņai melot — viņa zināja visu.
Kādu piektdienas vakaru, kad Zofija joprojām strādāja pie sava galda, pie durvīm pieklauvēja. Tā bija Marta — grāmatvede ar trīsdesmit gadu darba stāžu.
— Zofija, — viņa kautrīgi teica — es esmu strādājusi ar daudziem direktoriem. Bet pirmo reizi man ir sajūta, ka ir vērts nākt uz darbu.
Zofija pasmaidīja.
— Paldies, Marta. Tas man ir ļoti svarīgi.
Pēc diviem mēnešiem uzņēmums izkļuva no krīzes. Atgriezās bijušie klienti, un biznesa prese rakstīja par „kluso revolūciju Dumont Group”. Gustavs… pazuda. Iespējams, viņš slēpās no izmeklēšanas. Neviens viņu nemeklēja. Neviens viņu nelaidās.
Kādu pēcpusdienu Zofija atkal bija tēva birojā — bet šoreiz viņa sēdēja viņa vietā. Roberts uz viņu skatījās ar lepnumu.
— Tu ne tikai izglābi uzņēmumu, bet to izdarīji ar klasi, — viņš teica. — Tu pierādīji, ka nav jāsāk no augšas, lai sasniegtu virsotni.
Zofija pamāja ar galvu.
— Mums vēl daudz darāmā. Bet tagad… es neesmu viena.
Roberts plaši pasmaidīja:
— Tu esi īsta līdere. Ne tādēļ, ka tev ir tituls. Bet tādēļ, ka cilvēki tevi seko.
Zofija paskatījās pa logu. Debesis skaidrojās, lietus jau sen bija beidzies.
— Uzkopšana ir paveikta, — viņa teica. — Tag ir laiks būvēt.
