Sūzanna turēja kastīti tik maigi, it kā tā būtu no visplānākā stikla. Viņā dzirkstelēja cerības dzirksts – kaut kas tāds, ko viņa nebija jutusi jau gadiem ilgi. Restorāna vecās lustras gaisma mirgoja uz zelta vāka, un viņas priekšā Kšištofs uzmanīgi raudzījās ar acīm, pilnām emociju, kuras viņš pārāk ilgi bija slēpis.
– No kurienes tu… to dabūji? viņa jautāja klusi, lai gan viņas balss drebēja kā lapa.
– Es to nopirku jau sen. Es domāju, ka nekad vairs nevienam to nedošu. Bet tu… tu man viņu atgādināji. Manu māsu. Par to, kā viņa tomēr mīlēja dzīvi, – atbildēja Kristofers.
Sūzena uzmanīgi atvēra vāku. Iekšpusē bija smalks kuloniņš ar āboliņu – cerības simbolu. Mazs, bet izteiksmīgs. Uz aizmugures bija iegravēti iniciāļi: “ZK” – Zuzanna, Krzysztof. Sakritība? Vai varbūt liktenis?
– Tas ir skaists… – viņa čukstēja, skatoties uz šo sīkumu. – Es nezinu, vai es to panesīšu….
– Jums nekas nav jāsaka. Es tikai… Es tikai gribēju, lai tev būtu kaut kas, kas atgādinātu, ka tu neesi viens.
Tajā brīdī Kristoferam piezvanīja. Viņš atvainojās un izgāja ārā, atstājot viņu vienu pie galda. Sūzanna atkal paskatījās uz piekariņu. Viņa pieskārās tam ar pirkstiem, piespieda to pie sirds un aizvēra acis.
Pirmo reizi gadu laikā viņa nejutās tukša.
Nākamajā dienā viņi satikās pie Vecā tilta, kur vējš maigi pūta Susannas matus pāri upei. Kšištofs stāvēja atspiedies pret margām un skatījās uz viņu ar vieglu smaidu, kas slēpa kaut ko dziļāku – varbūt bailes, varbūt cerību.
– Vai ar jums viss kārtībā? viņa jautāja, tuvojoties.
– Jā… tikai domāju. Par to, kas bija un kas varētu notikt.
Viņi klusēja, klausoties ūdens šalkoņā zem kājām. Tilts bija vecs, bet spēcīgs, it kā tas atcerētos visas sarunas, kas šeit notikušas gadu desmitiem. Sūzanna juta, ka šī vieta, lai arī ikdienišķa, pēkšņi ieguva nozīmi.
“Es zinu, ka tev ir pagātne, kuru tu labprātāk atstāj aiz muguras…” Kšištofs teica. – Bet es negribu, lai tu viņu aizmirstu. Viņa veidoja tevi. Un viņa padarīja tevi stipru.
– Kā ir ar jums? – viņa paskatījās viņam acīs. – Arī tev ir savs stāsts. Un daudz sāpju.
“Varbūt tāpēc mēs satikāmies,” viņš teica. – Jo mums nav vajadzīga pilnība. Tikai patiesība.
Sjūzena paņēma viņa roku. Viņa sajuta siltumu, kas nebija tikai fizisks. Tas bija kaut kas dziļāks – it kā viņa klātbūtne būtu nomierinājusi viņas dvēseles tumšākos nostūrus.
“Es nezinu, kas mani sagaida nākotnē,” viņa čukstēja. – Bet es gribētu to pārbaudīt kopā ar tevi.
– Tad sāksim. Ne no mīlestības, ne no solījumiem. Tikai no klātbūtnes.
Viņa pasmaidīja. Un tā sākās viņu kopīgais ceļojums – ne perfekts, bet patiess.
Ir pagājušas vairākas nedēļas. Viņi satikās arvien biežāk, ne tikai restorānos. Viņi kopā pastaigājās parkos, lasīja grāmatas, apmainījās ar atmiņām. Kšištofs rādīja Zuzannai vietas, kur viņš uzaudzis, un viņa dalījās stāstos par cilvēkiem no bērnunama, kuru sejas viņa līdz pat šai dienai nēsāja savā sirdī.
– I used to dream of having my own little place — a cafe with books. Such a quiet, peaceful place where anyone could come and just be, ” she said one evening, holding a cup of tea.
Christopher smiled.
– Maybe all is not lost. If you’re still thinking about it, let’s do it together.
Susan looked at him uncertainly.
– Maybe we miscalculated. Maybe this is not the time for such dreams?
Krzysztof, tired of work and extra responsibilities, answered carefully:
– It takes time. People need to discover us. But we have to be patient.
Tomēr spriedze pieauga. Kādu vakaru pēc īpaši tukšas dienas viņi eksplodēja.
– Jūs nezināt, ko nozīmē cīnīties par katru dienu! Sjūzena kliedza. – Es nevaru atgriezties pie dzīves, kurā skaitīju katru centu!
– Jūs domājat, ka man tas neko nemaksā?! – viņš teica. – Es arī baidos. Bet es nevaru vienlaikus būt partneris, grāmatvedis, padomdevējs un vairogs.
Iestājās klusums. Tikai pulksteņa tikšķēšana pie sienas atgādināja, ka laiks nav apstājies.
Sūzanna paslēpa seju rokās. Viņa juta, ka viss var sabrukt – sapnis, attiecības, cerība.
Bet tad Kristofers apsēdās viņai blakus un pateica kaut ko, ko viņa nebija gaidījusi:
Ja tam ir jēga tikai tad, kad tas ir viegli, tam nav jēgas vispār. Bet es ticu ASV. Lūk, sākam. Un jūs.
Sūzena caur asarām paskatījās uz viņu. Viņa paņēma viņa roku. Viņa sajuta nevis vārdu, bet gan klātbūtnes spēku. Tāda, kas paliek cauri vētrai.