Ārā vējš šalkoja, caur vecās Viktorijas laikmeta mājas spraugām raidīdams ledus pirkstus. Bija sajūta, it kā pašas sienas būtu aizturējušas elpu, gaidot, kad kaut kas notiks. Es sēdēju pie virtuves galda, tukši raugoties uz telefonu rokā, aukstā krūze bija aizmirsta blakus. Kreiga zvans mani bija satricinājis, vārdi prātā griezās kā sabojāta skaņu plate. Kāds nāk viņiem pakaļ. Kas? Un kāpēc?
Es nespēju to aptvert. Kreigs un Vanesa – mans dēls un sieviete, kas šajā absurdajā haosā bija nostājusies viņa pusē – bija pazuduši kopā ar visu. Nauda, māja, meli, kas bija iespiedušies mūsu ģimenē kā nezāles, kas slāpēja dzīvību no mums. Es vairs nevienam nevarēju uzticēties. Un tomēr Kreiga drudžainais zvans bija visu iezīmējis perspektīvā.
Kāds viņus vajāja. Bet kas?
Es paskatījos uz kāpnēm. Klusums augšstāvā bija dusinošs, un šķita, ka nemierīgā sajūta, kas bija augusi manā iekšā, pulsē ar katru pulksteņa rādījumu. Meisona durvis bija aizvērtas, bet tās bija aizvērtas jau vairākas stundas. Klikšķēšana – tik precīza, tik apzināta – pirms dažām minūtēm pēkšņi apstājās. Es piecēlos, man pēkšņi kļuva vāji, un es, elpojot sekli un nevienmērīgi, virzījos kāpņu telpas virzienā.
“Meisons?” Es klusi uzsaucu, balsij klusumā laužoties. Atbilde nesekoja.
Kad nokļuvu kāpņu lejasdaļā, man krūtīs sāka pukstēt sirds. Māju pārņēma klusums, tāds, kas liek paskatīties pāri plecam, pat ja tur neviena nav. Un tieši tad es to ieraudzīju – vājāko pārmaiņu gaisā, kā klātbūtni, kurai tur nevajadzēja būt.
Es lēnām kāpu pa kāpnēm, katram pakāpienam čīkstot zem mana svara. Augšā apstājos pie Meisona istabas, un mana roka uzkavējās virs durvju roktura. Vājā gaisma, kas bija izplūdusi zem viņa durvīm, bija pazudusi, tās vietā bija iestājusies bieza tumsa, kas šķita nepareiza.
Es pieklauvēju klusi, bet durvis atvērās, pirms es paspēju pret tām piespiest kaulus. Mans skatiens uzreiz pievērsās Meisonam, kurš sēdēja uz grīdas ar muguru pret mani. Viņa stāja bija stīva, koncentrēta, it kā viņš pat nebūtu dzirdējis mani tuvojamies. Blakus viņam uz grīdas gulēja atvērts klēpjdators, kura ekrānā bija redzamas dīvainas un man svešas koda rindas.
“Meisons?” Es atkal pajautāju, ieejot istabā. Viņš neatgriezās.
“Vecmāmiņa, ar to ir galā,” viņš teica, viņa balss bija vienmērīga, vārdi vienkārši, bet tie kā bumba ieripoja istabas klusumā.
“Ar to tiek galā?” Mana sirds pārtrūka. “Ko tas nozīmē?”
Beidzot viņš pagriezās man pretī, un es ieraudzīju kaut ko viņa acīs – kaut ko asu, aprēķinošu, kā mirdzumu, kas pārspēja viņa gadus. “Tas nozīmē, ka tas ir izdarīts,” viņš teica, un viņa lūpas savilkās smaidā, kas nesasniedza viņa acis. “Jums nav jāuztraucas.”
Man uz kakla mati uz muguras sažņaudzās. Paveikts? Ko viņš bija izdarījis? Ko viņš šeit īsti darīja?
Pirms es paspēju izrunāties, viņa telefons iezvanījās. Viņš neskatījās uz to, pat nesatraucās. Viņš aizsniedzās, apklusināja tālruni un ar klusu kustību iebāza to atpakaļ kabatā, it kā tas būtu nekas.
Es atvēru muti, bet, tiklīdz to izdarīju, manu uzmanību piesaistīja paša telefona zvana skaņa lejā. Es apstājos, sašaurinot acis, it kā jau zināju, kas tas bija.
Es steidzos lejā, paātrinājis pulsu, un paķēru telefonu, pirms tas varēja aiziet uz balss pastu. Zvanītāja identifikatorā bija redzams Kreigs. Atbildot uz zvanu, man savilkās kakls, baidoties no tā, ko varētu dzirdēt. Es negribēju to darīt vēlreiz. Ne pēc visa.
Un, kamēr es stāvēju un mēģināju aptvert notiekošo, aiz manis parādījās Meisons, kura seja bija nesalasāma. “Vecmāmiņa,” viņš teica klusi, balss bija vienmērīga, “tas ir izdarīts. Neuztraucieties.”
Bet es nejutos mierināts. Es nejutos droši. Es jutos tā, it kā es stāvētu pie kraujas malas, un kāds gaidītu otrā pusē.
Tad atskanēja durvju zvans – ass, uzstājīgs, un es sastingstu. Mājā neviens vairs neieradās. Neviens nekad nav zvanījis, ja vien nav ieradies kaut kādā nepiemērotā nolūkā.
Es pēdējo reizi paskatījos uz Meisonu, bet viņa acis nesastapa manējās. Tā vietā viņš nedaudz, gandrīz nemanāmi, paklanījās un novērsās.
Atkal atskanēja durvju zvans. Un šoreiz es zināju, ka pie durvīm nav tikai kāds. Tas bija kas cits. Kaut kas daudz tumšāks.
