Endrjū paskatījās uz zēnu, it kā viņš būtu redzējis spoku. Viņš gribēja kaut ko pateikt, bet vārdi iestrēga rīkles kaklā. Bērna pēdējais teikums atbalsojās viņa ausīs: “Viņa teica, ka tu mani noteikti atradīsi…”.
– Par ko jūs runājat? – viņš beidzot izkliedza. – Kas bija šī “viņa”? No kurienes jūs zināt manu sievu?
Zēns noslaucīja degunu ar plānās jakas piedurkni un pacēla skatienu. Viņa acīs nebija ne miņas no bērnišķīga naivuma – tikai kaut kas smagnējs, pārāk pieaugušo vecumam atbilstošs.
– Viņi man teica, lai gaidu… Ka jūs atnāksiet un aizvedīsiet mani prom. Ka tu to esi apsolījis Elenai.
Endrjū satraucās. Šis vārds, pateikts šādā tonī, sāpēja vairāk nekā visi naži pasaulē. Viņš atkāpās soli atpakaļ, it kā zēns viņu būtu trāpījis.
– Elena… – viņš čukstēja. – No kurienes tu zini viņas vārdu?
Zēns pastiepa pret Andreju fotogrāfiju – vecu, salocītu, bet līdz sāpēm pazīstamu. Endrjū to uzreiz atpazina. Tā bija viena no viņu kopīgajām brīvdienu fotogrāfijām – Elena vasaras kleitā, smaidoša, laimīga. Un blakus viņai… tas pats zēns.
Tas viņu padarīja vāju. Tas nebija iespējams. Galu galā… Elenai nebija bērnu. Vismaz tā viņa viņam teica. Viņu kopdzīve nebija nodzīvota līdz pēcnācējiem. Tas bija sāpējis gadiem ilgi. Un tad… tad viņš viņu zaudēja. Slimība viņu paņēma ātri un nežēlīgi. Nebija laika nekādām sarunām. Nekādas atvadas.
– Tas ir… neiespējami,” viņš čukstēja, kratot galvu. – Tas ir kāds joks. Kurš tevi šurp aizsūtīja?
Zēns paraustīja plecus.
– Es dzīvoju bērnu namā. Mana māsa Klāra teica, ka mamma man atstājusi vēstuli. Un fotogrāfiju. Viņa man teica, lai gaidu… šeit. Jo tu nāc.
Andrzej miał wrażenie, że zaraz upadnie. Złapał się za najbliższy krzyż, jakby szukał oparcia. Serce waliło mu jak młotem. Myśli kotłowały się w głowie.
— Masz ten list? — zapytał nagle.
Chłopiec sięgnął do kieszeni i wyjął złożoną kartkę. Andrzej wziął ją drżącymi palcami. Pismo — znajome, miękkie litery Eleny. Zaczął czytać.
“Endrjū, ja tu to lasi, tas nozīmē, ka manis šeit vairs nav. Un ka es uzdrošinājos darīt to, ko baidījos darīt visu mūžu. Patiesība ir tāda, ka mums ir dēls. Mihaleks. Mūsu mīlestības auglis pirms daudziem gadiem. Es baidījos tev to pateikt, jo negribēju tevi apturēt… Baidījos, ka tu mani ienīsti par to, ka es to noklusēju. Bet tagad es vairs nevaru klusēt. Viņam vajag tevi. Viņš ir tāds pats kā tu. Spēcīgs. Labs. Varbūt kopā jūs varat dot viens otram vēl vienu iespēju. Lūdzu, neatstāj viņu. Man…”
Vēstule pēkšņi pārtrūka, bet Andrejs vairs nespēja saskatīt burtus. Viņa acis bija pilnas asaru.
Viņš paskatījās uz Maiklu. Zēns sēdēja mierīgi un nenoteikti skatījās uz viņu.
– Maikls… – viņš izrunāja lēni, it kā mēģinātu pieradināt vārdu. – Vai tu esi… mans dēls?
Zēns pieskārās. Tas bija viss, kas bija vajadzīgs. Bet Endrjū ar to pietika. Viņš pienāca pie viņa un nogāza ceļgalus. Viņš viņu cieši apskāva, it kā gribētu kompensēt visus šos zaudētos gadus.
Kapu klusumā vairs nebija tikai aukstums un nāve. Bija arī cerība. Klusa, maiga… bet īsta.
– Ejam tālāk, dēls. Ir laiks doties mājās.
