Pretī esošās durvis atvērās plašāk. Frau Schmidt nolieca galvu un aizdomīgi ieskatījās.
– Ģertrūde? Klārai? Un ko tu šeit dari ar brigadieri?
Ģertrūde sarosījās.
– Ak… nabaga, viņa nav atbildējusi jau divas dienas. Es uztraucos. Es domāju, ka viņai kaut kas varētu būt noticis.
– Es tam neticu, – kaimiņš atbildēja un pievēra acis. – Es viņu redzēju vakar no rīta. Ar koferi. Viņa teica, ka dodas uz Varšavu darīšanās.
Gertrūde uz brīdi zaudēja pārliecību.
– Nu… jā, bet labāk ir pārbaudīt. Mātei vienmēr ir tiesības uztraukties!
– Māte? – Frau Schmidt nopriecājās. – Šis dzīvoklis pieder Klārai. Viņa pati man teica. Ja jūs mēģināsiet uzspiest durvis, tā būs ielaušanās.
Lūka pārkāpa no kājas uz kājas, satverot ekipējuma somas siksnu.
– Madam, es nevēlos iekulties nepatikšanās ar policiju. Ja kaimiņam ir taisnība… varbūt mums labāk to atstāt.
— Milcz! — syknęła Gertrud. — Rób, za co ci płacę.
Ale Frau Schmidt nie ustąpiła. Wyciągnęła telefon.
— Jeśli choć dotknie pan zamka, dzwonię na policję.
— Podsłuchujesz, wścibska babo! — krzyknęła Gertrud. — Clara nastawiła was wszystkich przeciwko mnie! Chcę tylko odzyskać to, co należy do mojego syna!
— Kolekcję znaczków? — ironizowała Frau Schmidt. — Pytałam kiedyś Martina o to, roześmiał się. Powiedział, że nigdy nic nie zbierał.
Policzki Gertrud zapłonęły. Ale gniew był silniejszy niż wstyd.
— Wszyscy kłamiecie! Clara nim manipuluje!
Luca chrząknął nieswojo.
— Pani Gertrud… może jednak porozmawiajmy z synem.
— On jest za słaby! Nie rozumie! — wydarła się. — Ja muszę go bronić!
Frau Schmidt już wybierała numer.
— Zadzwoniłam na policję. Poczekajmy tutaj.
Ģertrūde metās atņemt viņai tālruni, bet būrī atskanēja kaimiņienes kliedziens. Durvis atvērās stāvu zemāk, kāds sauca. Pēc brīža pa kāpnēm uzskrēja policists.
– Kas šeit notiek?
– Iestādes, šī sieviete gribēja uzlauzt kaimiņa dzīvokļa durvis, kad īpašnieka nav mājās, – paskaidroja kundze Šmite.
– Tā nav taisnība! – kliedza Ģertrūde. – Es esmu sava bijušā vīra māte! Man ir tiesības ieiet!
Policists pacēla uzacis.
– Īpašumtiesības ir skaidras. Kas ir minēts dokumentos?
– Klāra, – iejaucās kundze Šmite. – Viņa nopirka daļu no sava bijušā vīra.
Virsnieks pagriezās pret Luku.
— Panna?
– Es … tika izsaukts, lai nomainītu slēdzeni, bet es nevēlos, lai tas būtu sarežģīti.
– Tiesības. Lūdzu, nekavējoties nāc lejā.
Ģertrūde sāka trīcēt. Visas dusmas pārvērtās panikā. Viņa juta skatienus no durvju puses. “Traka sieviete, zagle…” – čukstēja kaimiņi.
– “Māmuļa, jums jābrauc ar mani uz policijas iecirkni,” mierīgi sacīja policists.
– Nē! – viņa pīkstēja. – Es tikai…
Tajā brīdī pa kāpnēm atskanēja ātri soļi. Klāra pēkšņi parādījās, nogurusi pēc ceļojuma, bet ar aukstu kā tērauds seju.
– Kas šeit notiek?
– Beidzot! – Ģertrūde teatrāli ievilka elpu. – “Es atnācu pārbaudīt, vai ar jums viss kārtībā, un šī sieviete apsūdz mani laupīšanā!
Klāra pēc kārtas paskatījās uz policistu, uz Luku, uz kaimiņu.
– Vai jūs gribējāt ienākt manā dzīvoklī? Bez manas atļaujas?
– Jūs klusējāt un neatbildējāt! – Ģertrūde eksplodēja. – Tu slēpj manu dēlu no viņa mātes!
– Jūsu dēls ir pieaugušais. Viņš var nākt, kad vēlas. Bet tās ir MŪSU mājas. Un tu nekad vairs nepārkāpsi tās slieksni.
Frau Šmite apmierināta klanījās. Policists kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.
Gertrūde pēkšņi nokrita uz ceļiem Klāras priekšā, un pa viņas vaigiem ritēja asaras.
– Neizmetiet mani ārā! Visu, ko es daru, es daru Martina labā!
Klāra atkāpās soli atpakaļ.
– Martinam? Vai sev? Visu mūžu vēlējies kontroli. Tas ir beidzies.
Policists pieskārās.
– Gertrūdes kundze, lūdzu, ejiet ar mani. Jūs atbildēsiet par nelikumīgas iekļūšanas mēģinājumu.
– Nē! – viņa kliedza, bet Luka jau bija paņēmis viņu zem rokas un vedis uz kāpnēm.
Kaimiņi kaut ko čukstēja aiz durvīm. Kāds uzliesmoja smieklos. Frau Schmidt triumfāli aizcirta durvis.
Klāra palika uz sliekšņa, smagi elpojot. Viņa bija nogurusi, bet jutās brīva. Pirmo reizi viņa bija pārliecināta, ka pagātne vairs neiejauksies viņas dzīvē.
Pagalmā uz brīdi atskanēja policijas automašīnas sirēna. Ģertrūde kliedza, izmisīgi skaidrojot. Bet durvis bija aizvērtas.
Klāra atspiedusi pieri pret vēso durvju rāmi. Viņas rokas trīcēja, bet iekšienē viņa juta spēku. Viņa bija gatava aizstāvēt savas mājas, mieru un brīvību.
Un viņa zināja, ka šoreiz neviens viņai to vairs neatņems.
