Mazā meitene Anna, ģērbusies vecā, bet košā kleitā, nostājās pūlī. Viņa nebija atnākusi dejot. Viņa bija atnākusi glābt dzīvību.
Kad Ričards sāka runu, Anna iekliedzās:
“Tu tikai slēpies aiz savas naudas!”
Viesi apstulba. Anna skrēja un nogāza viņa glāzi. “Neliet to!” viņa kliedza. Suns piegāja un iedzēra – un tūlīt nomira.
Ričards saprata – vīns bija saindēts.
Anna sacīja: “Es redzēju vīrieti, viņš samaksāja viesmīlim un pieskārās pudelei ar zilu zīmi.”
Tā tika atrasta – un pierādījās, ka viņa runāja patiesību.
“Tu izglābi manu dzīvību,” viņš teica. “Man bija jārunā,” atbildēja Anna.
Drīz tika atklāti vainīgie – viņa paša uzticamie kolēģi, Frāklins Rī un Gregorijs Vanss.
Kad Vanss tika arestēts, Ričards teica: “Šovakar patiesība nāca no bērna mutes. Viņas balss bija spēcīgāka par naudu.”
Viņš paņēma Annas roku un izgāja naktī, pateicīgs par drosmi, kas glāba viņa dzīvību.