Ziemas vakars lēnām nolaidās uz ciematu, ietinoties biezā pelēkā klusuma plīvurā. Ezers sasala zem ledus vēja brāzmām, it kā aizturējis elpu, baidoties pārtraukt klusumu. Ezera malā, starp kailiem krūmiem un apledojušiem akmeņiem, stāvēja sieviete, gara, tieva, melnā mētelī, kas naktī plīvoja kā spoks. Viņas rokās drebēja apmēram sešus gadus vecs zēns. Viņš bija ietinies noplukušajā jakā, bet nespēja pārtraukt trīcēt – tā radās ne tikai no aukstuma, bet arī no bailēm.
– Tu neesi mans radinieks, – sieviete čukstēja, un viņas balsī bija jūtams kodīgums. – Es pārāk ilgi esmu ar tevi samierinājusies. Tu vienmēr traucē, skaties uz visu ar savām acīm… it kā zinātu kaut ko, ko nevajadzētu.
Zēns klusēja. Viņš savās plaukstās turēja koka zaķi, dāvanu no mammas. No viņa īstās mammas, kura bija aizgājusi pirms trim gadiem, atstājot atmiņu siltumu un šo rotaļlietu, kas viņam bija kļuvusi par saikni ar pagātni.
– Esi pateicīga, ka neviens to neuzzinās, – sacīja pamāte un piegāja uz priekšu, tuvāk bedres malai.
Zēns visu saprata. Bet viņš nekliedza. Neprasīja. Viņš tikai skatījās uz viņu, un viņa skatienā bija vairāk gudrības, nekā varētu gaidīt pat no pieauguša vīrieša.
– Tu… – viņš teica klusi, bet pārliecinoši, – tu nekad nekļūsi par māti.
Sieviete sakustējās. Šajā skatienā bija kaut kas nezemisks, senais, kaut kas, kas modināja bailes dziļāk par jebkuru murgu. Viņas domas apklusa, elpa aizturēja. Viņa neredzēja viņa acīs tikai bērnu – viņa redzēja kaut ko vairāk. Kaut ko, kas jau gaidīja zem ūdens.
Taču bija jau par vēlu.
Viņa izpleta rokas. Zēns noslīdēja lejā – tumšajā bedrē, it kā ūdens pats būtu izstiepis roku uz viņu. Nebija kliedziena. Nekādu šļakatu. Tikai apļi uz ūdens virsmas un klusums, kas kā sega gulēja krastā.
Viņa vēl brīdi stāvēja, tad strauji pagriezās un aizgāja. Viņa neatskatījās atpakaļ. Viņa nedzirdēja, kā aiz muguras plaisā ledus. Nepamanīja vējā dzirdamo vāju:
– Jūs….nekad…nekļūsiet par māti…..
Trīs dienas vēlāk līķis tā arī netika atrasts. Ezers beidzot bija aizsalis, it kā būtu aizvēruši plakstiņus par notikušo.
Pēc nedēļas mājā sāka notikt dīvainas lietas. Naktīs kāds basām kājām klaiņoja pa gaiteņiem, kritušas rotaļlietas un čīkstējušas bērnistabas durvis. Kādu rītu uz sievietes gultas gulēja slapjš koka zaķis.
Katru nakti balss skanēja arvien tuvāk un tuvāk:
– Jūs….nekad…nekļūsiet par māti…..
Ar katru dienu sieviete kļuva arvien bālāka, acis iegrimušas, āda marmorēta. Aukstums kļuva par daļu no mājas, tikpat blīvs kā ziemas gaiss, tikpat biezs kā mūžīgā ēna. Es mēģināju atbrīvoties no zaķa: iemetu to krāsnī, sagriezu, aiznesu uz krustojumu. Bet katru dienu tas atgriezās – slapjš, ar ūdens pilieniem, it kā tikko būtu iznācis no ledus.
Naktī atnāca zēns. Vispirms atskanēja šņākšana, elpošana, soļi. Tad durvīs parādījās siluets, stūros – ēnas. Un tad seja. Acis. Tās pašas acis, kas atcerējās gan sāpes, gan kaut ko citu. Kaut ko senāku par pasauli.
Viņas mēģinājumi atbrīvoties no lāsta bija veltīgi. Viņa vērsās pie priesteriem, burvjiem, aizdedzināja sveces, apdūmoja māju ar vīraku. Nekas nedarbojās. Jo vairāk viņa cīnījās, jo spēcīgāks kļuva lāsts.
Kādu nakti viņa pamodās no ledaina pieskāriena – kāds bija saspiedis viņas plaukstu. Tur neviena nebija. Bet uz viņas ādas bija bērna plaukstas nospiedums, auksts līdz sāpēm.
Un tad kādu dienu viņa atgriezās pie ezera. Tur, kur viss sākās. Ledus atkal bija sakūdījis ūdeni, bet sieviete juta, ka tas gaida.
– Ko jūs vēlaties?! – Viņa kliedza tumsā. – Ej prom! Es to vairs nevaru paciest!
Atbilde bija tikai vējš.
Un tad viņa sadzirdēja balsi. Tuvu. Aiz viņas muguras.
– Jūs zinājāt, ka es neesmu parasts,” viņš teica. – Mamma teica, ka, ja mani skars ļaunums, es atgriezīšos. Un es atgriezos.
Viņa pagriezās. Viņas priekšā stāvēja zēns. Mitrs. Ar ledus kukainīšiem matos. Ar koka zaķi rokā. Viņa acis bija tukšas kā baseins, tajās nebija gaismas, tikai bezdibeņa tumsa.
– Jūs taču nenogalinājāt bērnu, – viņš čukstēja. – Tu pamodināji kaut ko, kas dziļi iekšā gulēja….
Ledus zem viņas kājām sašķobījās.
– Man ir žēl…” viņa čukstēja. – ES… ES… ES…
Neizdevās pabeigt laikā.
Zem viņas atvērās caurums, un ūdens viņu apskāva. Tikpat klusi, kā reiz tas bija apskāvis viņu. Bet tagad ūdens bija citāds – izsalcis. Tas neļāva sievietei izkļūt.
No rīta ezera virspusē viņi atrada tikai slapju melnu cimdu. Un blakus tam – koka zaķis.
Kopš tā laika cilvēki no ezera izvairās. Neviens makšķernieks šeit nekad nav iemetis vadu, neviens bērns nekad nav spēlējies krastā. Tika teikts: ja naktī no ūdens dzirdi kādu saucam, neatbildi.
Īpaši, ja balss ir bērnišķīga…
