Es biju devītajā grūtniecības mēnesī – milzīga, neveikla, kā blimpis. Un tomēr zem visa diskomforta bija kluss satraukums, baiļu un pacilātības maisījums, kad saproti, ka drīz satiksi savu mazuli..
Taču šodien šī sajūta bija zudusi, to aizskaloja pieaugošais nemiers. Mēs bijām ceļā uz manas svaines dzimšanas dienas svinībām.
Manas attiecības ar Šaronu, mana vīra Grega māti, varēja būt kā no mācību grāmatas par slēptu naidīgumu. Es viņai nekad nepatika – “pieticīga meitene no strādnieku ģimenes”, viņasprāt, nebija piemērota viņas “talantīgajam, izglītotajam dēlam”. Es vienkārši nebiju pietiekami laba. Bet Gregs uzstāja, lai mēs braucam.
– Lea, ja mēs neparādīsimies, mamma satrauksies,” viņš teica.
– Tu zini, kāda viņa ir.
Jā, es zināju. Šarona bija tāda sieviete, kas pieprasīja, lai dzīve pakļaujas viņas gribai, un visbiežāk tā arī notika.
Automašīna brauca pa apledojušu Viskonsinas ceļu. Aiz loga bija bezgalīga balta jūra. Sniega kupenas kā sasaluši viļņi pacēlās gar ceļa malu. Neskatoties uz ieslēgto sildītāju, es trīcēju. Pēkšņi man vēderu pāršalca asas, kutinošas sāpes, izraujot elpu no krūtīm.
– Šodien viņš ir īpaši aktīvs,” es čukstēju.
Gregs tikai murmināja, raugoties uz ceļu. Mēģināju sevi pārliecināt, ka tas ir tikai stress – viņa kā inženiera darbs rūpnīcā bija smags. Taču dziļi sirdī es zināju, ka kaut kas ar viņu ir mainījies.
Un tad tas notika. Pēkšņs pop iekšpusē, kam sekoja silta, plūstoša sajūta. Es sastingstu.
– Gregs, – es saku trīcošā balsī, – man šķiet… man sākās ūdens.
Viņš tik strauji nospieda bremzes, ka mašīna saslīdēja un apstājās tuksnešainā ceļa malā.
– Ko tagad? Jūs jokojat, vai ne? – Viņa balsī bija nevis satraukums, bet gan niknums.
– Es to domāju nopietni! – Es nopriecājos, sajūtot kārtējo kontrakciju vilni. – Mums jābrauc uz slimnīcu, lūdzu!
Viņš pagriezās pret mani – viņa seju izkropļoja aukstas dusmas.
– Tu to izdarīji apzināti, vai ne?
Vienu brīdi es pat nesapratu, ko viņš domā.
– Ko? Nē! Bērns nāk, Gregs! Es nevaru to darīt viena!
– Jums par to vajadzēja padomāt jau agrāk! – viņš sūkstījās. – Tu zināji, cik svarīgs šis vakars bija manai mātei! Viņa tam gatavojās mēnešiem ilgi, un tu vienkārši nevarēji palīdzēt to sabojāt!
– Gregs, tas ir tavs bērns! Tas pats izvēlas, kad piedzimt! Lūdzu, palīdzi man!
Bet tā vietā, lai palīdzētu, viņš izkāpa no mašīnas un spēcīgi aizcirta durvis.
– Gregs, ko tu dari? – Es kliedzu.
Viņš izvilka no bagāžnieka manu slimnīcas somu – to pašu, ko es ar mīlestību biju savākusi, – un iemeta to sniegā.
– Izkāp no mašīnas,” viņš aukstasinīgi sacīja. – Tu jau esi visu sabojājis. Tu esi viens pats.
– Gregs, lūdzu, nevajag! – es kliedzu. – Tu nevari mani pamest!
Viņš pat neskatījās. Uzsāka dzinēju un, skatoties uz priekšu, teica:
– Mana māte ir svarīgāka. Viņa mani uzaudzināja. Tu esi tikai sieva.
Un viņš aizgāja. Tieši tā.
Sniega vētrā pazuda aizmugurējo lukturu sarkanās gaismas. Aukstums koda man ādu, mani pārņēma panika. Es rāpoju gar ceļa malu, un katra kontrakcija grieza mani kā nazis. Kad spēki gandrīz bija izsīkuši, tālumā mirgoja lukturi.
Kad es atvēru acis, es gulēju vecas automašīnas aizmugurējā sēdeklī, ietīta smagā mētelī.
– Pagaidi, mīļā, mēs jau gandrīz esam klāt, – atskanēja mierīga vīriešu balss.
Tas bija Nātans, vecāks vīrietis ar sirmiem matiem un laipnu, grumbu plankumainu seju. Viņš bija bijušais kravas automašīnas šoferis, tagad – taksometra vadītājs uz pusslodzi. Viņš atrada mani gandrīz sastingušu ceļa malā un ne mirkli nevilcinājās.
Viņam izdevās mani nogādāt slimnīcā. Nākamās stundas bija sāpju un baiļu virpulis, bet Nātans neatkāpās. Viņš gaidīja koridorā, staigādams pa grīdu kā satraukts tēvs.
Kad medmāsa beidzot ar smaidu iznāca ārā, viņa teica:
– Jums ir vesels zēns.
– Paldies,” es čukstēju, un pa maniem vaigiem ritēja asaras. – Ja nebūtu tevis…
– Nepasakiet viņam paldies. Vienkārši parūpējies par viņu,” Nātans atbildēja.
Viņš paskatījās uz bērnu, un viņa seja kļuva maigāka.
– Viņš ir perfekts, – viņš teica.
– Vai jūs vēlētos viņu paturēt? – Es jautāju.
Viņš klusi paskaidroja:
– Vai tu jau esi izvēlējies vārdu?
– Makss,” es pasmaidīju.
No šīs dienas Nātans kļuva par manu klinti. Viņš nāca katru dienu, nesa ēdienu, palīdzēja ar dokumentiem, vienkārši sēdēja man blakus klusā siltumā. Kad mani izrakstīja, es atzinos, ka man nav, kur iet.
Viņš brīdi klusēja, tad klusi teica:
– Mans dzīvoklis ir pārāk liels, lai tajā varētu dzīvot viens. Jūs ar Maksu varat palikt tik ilgi, cik vien nepieciešams.
Tā sākās mana jaunā dzīve.
Es iesniedzu laulības šķiršanas pieteikumu. Gregs neiebilda – pat šķita, ka jūtams atvieglojums. Šarona piezvanīja vienreiz. Es bloķēju viņas numuru. Šī nodaļa bija slēgta.
Pagāja laiks. Makss auga un smējās ikreiz, kad Nātans ienāca istabā. Es lēnām sāku atveseļoties. Mana reiz salauztā sirds atkal iemācījās uzticēties – īpaši, kad redzēju, ka Natans par mums rūpējas ar tādu maigumu.
Kādā vasaras vakarā, kad Makss jau bija aizmidzis, Natans ierosināja doties pastaigā.
– Lea, – viņš klusi sacīja, – varbūt tas būs pārsteigums, bet es tevi mīlu… bet es tevi mīlu. Tu un Makss esat atgriezuši prieku manā dzīvē. Es vēlos pavadīt ar tevi atlikušās dienas, ja vien tu man ļausi.
Viņš atvēra nelielu samta kastīti, un tajā gulēja vienkāršs, skaists gredzens.
Man acis pildījās ar asarām – nevis no sāpēm, bet no tik dziļa prieka, ka bija grūti elpot.
– Jā,” es čukstēju. – Jā, Nātans.
Mēs apprecējāmies pieticīgi, draugu lokā. Makss, tērpies mazā vakarkleitā, nesa gredzenus pie ejas. Dažus mēnešus vēlāk Nātans viņu oficiāli adoptēja.
