AUTOBUSA VADĪTĀJS PAMANĀ MEITENI, KURA KATRU DIENU RAUDĀ, PĀRBAUDA SĒDEKĻU PĒC IZLAIDES UN SATRAUKAS!
Valters Harmons nekad nebūtu iedomājies, ka sešdesmit divu gadu vecumā, pēc trīsdesmit piecu gadu darba kā automašīnu mehāniķis, viņš brauks ar dzelteno skolas autobusu pa klusajām priekšpilsētas ielām Vilou Glennā, Ilinoisā. Viņš pieņēma šo darbu kā kaut ko vienkāršu — rutīnu, nelielu mērķi, veidu, kā aizpildīt pensijas klusumu. Lielākā daļa dienu pagāja bez starpgadījumiem. Autobuss bija pilns ar smiekliem, troksni un čalām — parasta bērnības skaņu celiņu.
Bet divas nedēļas pēc mācību gada sākuma kaut kas mainījās.
Viņa maršrutā bija pievienojusies jauna meitene. Viņa bija maza, gaiša, ar gariem brūniem matiem, kas vienmēr bija glīti sasieti atpakaļ, un mugursomu, kas bija pārāk liela viņas pleciem. Viņas vārds, kas bija uzrakstīts apmeklējumu lapā, bija Rory Carson. Četrpadsmit gadi.
Viņa bija pārāk pieklājīga — vienmēr sveicināja viņu ar klusu „Labrīt, kungs” un, izkāpjot no autobusa, klusi pateicās. Bet viņa katru dienu sēdēja viena priekšā, pat ja citas vietas bija brīvas. Viņa reti pacēla acis, reti smaidīja un nekad nepiedalījās, kad citi bērni dziedāja vai jokojās.
Sākumā Valters to uzskatīja par kautrību. Viņš to bija redzējis jau iepriekš — jauna skola, jaunas sejas, neliela pielāgošanās. Bet kaut kas Rorija klusumā viņu satrauca.
Tad viņš sāka pamanīt viņas asaras.
Katru pēcpusdienu, pēc pēdējām pieturām, troksnis autobusā pamazām apklusa. Jaunākie bērni izkāpa, smejoties, mugursomas lēkājot, un drīz sēdvietas palika tukšas — līdz palika tikai Rorijs. Tad tas vienmēr notika.
Valters paskatījās spogulī un redzēja, ka viņas pleci trīc. Viņa ar rokām aizsedza seju un, lai gan centās apslāpēt skaņu, to nevarēja nepamanīt. Viņa raudāja. Klusi. Sāpīgi.
Viņš centās viņu mierināt tā, kā to darītu jebkurš tēvs.
“Grūta diena, mīļā?” viņš maigi jautāja.
Viņa ātri noslaucīja seju ar piedurknēm. „Man viss ir labi,” viņa čukstēja.
Bet viņas trīcīgā balss viņu nodeva.
KAS LIECINĀJA, KA KAS NAV KĀRTĪBĀ
Volteram bija pieci paša bērni — viņš zināja atšķirību starp pusaudžu kaprīzēm un patiesām bailēm. Un kaut kas Rorijas acīs liecināja, ka viņa nebija vienkārši skumja. Viņa bija nobijusies.
Viņš domāja par to, vai zvanīt skolas psihologam, bet negribēja pārkāpt robežu. Negribēja viņu apkaunot. Varbūt, viņš sev teica, viņai vienkārši kāds pietrūka. Varbūt tas nebija nekas.
Bet šī ilūzija izplēnēja vienā pelēkā pēcpusdienā.
Autobuss uzbrauca uz nelielu nelīdzenumu ceļā, un, skatoties atpakaļskata spogulī, Valters pamanīja kaut ko dīvainu — Rorija strauji noliecās uz grīdas pusi un sāka kaut ko meklēt zem sēdekļa, it kā slēpdama kaut ko. Viņš dzirdēja vāju metālisku skaņu, it kā kaut kas mazs būtu uzsities pret metālu.
“Tur viss kārtībā?” viņš iesaucās.
Viņa uzreiz iztaisnojās, sejas krāsa bija bāla. „Jā. Atvainojiet. Es tikko kaut ko nometu.”
Viņas rokas trīcēja, kad viņa ciešāk pievilka mugursomu.
Valters viņu nespieda. Bet smags nemiers pārņēma viņa krūtis.
Kad autobuss sasniedza viņas pieturu, uz verandas gaidīja vīrietis. Augsts. Platplecis. Rokas sakrustotas. Viņa izteiksme bija asa un auksta.
“Rory, ej iekšā,” viņš teica vienaldzīgi, tiklīdz viņa izkāpa no mašīnas. Viņš nepaskatījās uz Walteru — tikai īsi pamāja ar galvu un pazuda mājā.
Tā bija pirmā reize, kad Valters satika patēvu. Un pat no tā īsā mirkļa kaut kas šī vīrieša klātbūtnē lika vecajam šoferim saspringt vēderā.
ATKLĀJUMS
Nākamajā pēcpusdienā, kad pēdējie bērni bija devušies mājās, Valters novietoja autobusu pie depo, bet kaut kas lika viņam apstāties. Viņš paskatījās atpakaļ uz tukšo eju pie Rorija sēdvietas.
Viņš nevarēja aizmirst tās asaras. Viņa prātā skanēja vājš metālisks skaņas atbalss.
Viņš vilcinājās, tad piecēlās un devās uz viņas vietu — trešo no priekšpuses labajā pusē. Uz spilvena joprojām bija redzams neliels iespaids no viņas mazā ķermeņa. Viņš nometās ceļos un paskatījās zem tā.
Sākumā tur bija tikai putekļi, košļājamo gumiju iesaiņojumi un zīmuli vāciņš. Tad viņš ieraudzīja nedaudz pavērtu gaisa ventilācijas vāku.
Volteris iebāza roku iekšā. Viņa pirksti pieskārās plastmasai. Viņš to izvilka — un sastingu.
Tā bija maza blistera iepakojuma kontracepcijas tabletes, kas bija pusi tukša.
Ilgu brīdi Valters vienkārši skatījās uz to. Viņam saspringa krūtis. Sirds dauzījās.
Viņš nebija muļķis. Viņš saprata, ko tas nozīmē — vai ko tas varētu nozīmēt. Un pēkšņi visas Rorijas asaras, visas satraukuma izpausmes, visi trīcīgi vārdi atgriezās atpakaļ kā puzles gabaliņi, kas iekrīt savās vietās.
Kaut kas nebija kārtībā tajā mājā. Kaut kas bija ļoti nepareizi.